PIEAUGUŠAJIEM IR NEPIECIEŠAMS ATCERĒTIES BĒRNĪBU, LAI KĻŪTU LAIMĪGI

Vai jūs labi sevi atceraties kā bērnu?

Vai viegli spējat atsaukt atmiņā to, kas sen aizmirsts?

Izrādās, ka jebkurš no mums pieaugušā vecumā var ne tikai atcerēties bērnību, bet izmantot šīs atmiņas savā labā tagadējā dzīvē.

Daudzi vēlētos atgriezties savā agrīnajā bērnībā, izdzīvot tās sajūtas un emocijas, ar kādām bērns skatās uz pasauli. Bet ļoti bieži šīs zināšanas par šo periodu aprobežojas ar informāciju un stāstiem, kas nākuši no mammas un tēta, vecmammas, vectēva un visiem tiem cilvēkiem, kas bijuši blakus tajā periodā.

Tie ir citu cilvēku stāsti, nevis mūsu pašu atmiņas.

Protams, šis jautājums, kapēc mēs neatceramies savu agrīno bērnību, ir ieinteresējis zinātnes pārstāvjus:

  •    Zigismunds Freids savā laikā šo parādību sauca par “ infantilo amnēziju”.
  •    Psihoanalītiķi uzskata, ka tas rodas dažu domu un pieredžu nospiešanas rezultātā.
  •   Kognitatīvās psiholoģijas pārstāvji uzskata, ka runas attīstība padara nepieejamus agrīnos atmiņas blokus.
  •  Neiropsihologi pieļauj, ka ilgtermiņa atmiņu darba mehānisms var būt nepietiekoši attīstīts pirmajos dzīves gados.

Kādu labumu var gūt no bērnības atmiņām?

  1.      Atrast prieku bērnībā, kuru uzskatīji par nelaimīgu.

Dažiem cilvēkiem veidojas kopējs viedoklis, ka viņu bērnība ir bijusi grūta, smaga, ka tajā ir bijis maz mīlestības. Tādas jūtas nomāc pieaugušu cilvēku, kaut kur iekšā jūtama smeldze, zūd atbalsts un pamats zem kājām.

Bieži vien mēs atceramies tieši negatīvo pieredzi:

  •    aizvainojumu,
  •    uzmanības trūkumu,
  •    pieaugušo nespēju mūs saprast,
  •    apsmiešanu,
  •    var būt arī daudz nopietnākas traumas.

Lai gan priecīgi un laimīgi notikumi ir bijuši katram cilvēkam. Kad mēs gremdējamies dziļi savās atmiņās un atrodas pozitīvi uzlādētas atmiņas, tad izrādās, ka viss nemaz nav bijis tik slikti. Cilvēks bieži vien pilnībā maina savu uztveri par savu pagātni un attieksmi pret to.

  1.   Mīlestība, ko saņemam agrīnā bērnībā no vecākiem un tuvajiem cilvēkiem, piepilda mūs ar spēku un pārliecību tagad.

Tie ir brīži, kad jūs jūtat, ka jūs mīl. Lielisks resurss ir atmiņas par to, kā māte tur savās rokās jaundzimušo, kad baro ar krūti, kad vēro un priecājas par viņu.

Tieši šajās minūtēs jūs varat sajust, atcerēties to beznosacījuma mīlestību, ar kuru viņa jūs piepilda, pilnīga jūsu pieņemšana, rūpes un maigums.

Bieži vien nāk atmiņā, ar kādu nepacietību un mīlestību ģimene jūs sagaidīja no dzemdību nama, kā visi izrādīja prieku par jums. Tas dod spēku un pārliecību cilvēkam šajā mirklī.

  1.      Atgriežas bērna sajūsminātā un atvērtā pasaules uztvere.

Pēc zinātnieku novērojumiem pats stiprākais apziņas stimulators ir izbrīns. Tas visbiežāk izzūd, kad cilvēks sāk socializēties. Atceroties bērnību, jūs pieskaraties bērna uztverei:

  •   Bērna pasaules atvērtajai uztverei (atvērtība attiecībā pret pasauli).
  •    Tiekšanās pēc izzināšanas.
  •    Zinātkārei attiecībā pret lietām.

Zinātkāre ir tik pierasta un saprotama lieta priekš pieauguša cilvēka, bet bērnā tas rada apbrīnu un saviļņojumu.

No pārsteiguma atveras lielas acis un paveras mute: “Ak!“ un jau rociņas pašas sniedzas pēc kaut kā jauna, nepazīstama. Tīra prieka mirkļi, kad jūs saņemat ilgi gaidīto dāvanu Dzimšanas dienā.

Kad pēdējo reizi jūs, pieaugušie, esat izjutuši šīs sajūtas?

Bet var taču atcerēties un spilgti izjust šādus mirkļus un pilnīgi no jauna paskatīties uz mūsu pierasto pasauli, kura jau pārstājusi būt mums interesanta!

  1.   Atrodas mūs baiļu un sarūgtinājumu avots.

Bieži vien tieši bērnībā slēpjas saknes mūsu bailēm, aprobežotie uzskati, iesakņojas mūsu uzvedības šabloni.

Un dažkārt atrast problēmas sakni – tas jau ir gandrīz atrasts risinājums problēmai, ja ne visas problēmas atrisinājums pilnībā.

  1.   Jūs kļūstat par draugu savam bērna un saprotat, kāpēc viņš rīkojas tieši šādi.

Ļoti svarīgas bērnības atmiņas ir tiem, kuriem tagad ir vai drīz pašiem dzims mazi bērni. Atceroties sevi kā jaundzimušu bērniņu jūs atceraties, kā bērni uztver pasauli, kā jūtas šajā pasaulē, no kā baidās un ko vēlas no visas sirds.

Jūs ar milzīgu sapratni izturēsieties pret savu mazuli. Jums kļūs saprotams viņa skumjais acu skats, bailes vai sajūsma, kuru izsaucis kaut kāds sīkums no pieauguša cilvēka viedokļa. Tādā veidā būsiet ar savu mazuli “uz viena viļņa” un veidosiet daudz tuvākas un uzticības pilnākas attiecības, izrādīsiet viņam savu atbalstu tur, kur tas vajadzīgs visvairāk.

Kā atcerēties bērnību?

Neskatoties uz to, ka lielākā daļa pieaugušo patiešām maz ko atceras no savas bērnības, izrādās, ka katram no mums ir iespēja ielūkoties pašā attālākajā pagātnē pat neizmatojot hipnozi.

Ja tas neizdodas pašmācības ceļā, tad ir tehnikas, veidi, kuri var palīdzēt to sasniegt.

Apmācības Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursā sākas tieši ar to, ka studenti, izmantojot speciālus vingrinājumus, pārskata un vēlreiz izdzīvo atmiņas par skolas, pirmsskolas un vēl agrākiem laika posmiem, tādus brīžus, kad viņi atradās mātes vēderā.

Paralēli vingrinājumiem sasniegt uzstādītos mērķus palīdz pats darba formāts. Nodarbības notiek grupās, cilvēku atmiņas it kā “saķeras” viena ar otru, jo mums visiem bērnībā ir bijuši līdzīgi notikumi un pārdzīvojumi.

Atcerēties savus skolas gadus, agrīno bērnību un laiku mammas puncītī palīdzēs bāzes kurss “Reinkarnacionikas neofrīts”.

Piemēri, ko atcerējušies bāzes kursa studenti.

Irina B.

“Līdz brīdim, kad iepazinos ar Reinkarnācijas Institūtu, domāju, ka man bija šausmīga un depresīva bērnība. Tagad, pēc divām nodarbībām, es atcerējos daudz priecīgu mirkļu, izjutu tos no jauna, un es spēju pārskatīt savu attieksmi par to, kas notika manā bērnībā. Izrādās manā bērnībā bija daudz labu mirkļu, kurus es vienkārši biju aizmirsusi.

Vēl šodien pēc nodarbības nāca apskaidrība par mātes lielo atbildību par bērniem, un tēva arīdzan.

Izrādās, ka pieaudzis cilvēks ir spējīgs atcerēties tādas nianses, kā sajūtas, kad viņu kā zīdaini baroja ar krūti, kādas sajūtas ir, esot mātes vēderā, un tajā pašā laikā saprast, kā jūtas pati mamma! Tas nozīmē, ka mātei ir jābūt ļoti atbildīgai par to, ko viņa domā tajā brīdī, kā rīkojas (paralēli nepieciešamajai aprūpei par bērnu), lai neradītu psiholoģisku traumu bērnā.

Esmu ļoti priecīga, ka šī sapratne par šo visu pie manis atnāca tieši tagad, kad esmu grūtniecības pirmajos mēnešos. Un esmu priecīga par to, ka varēju no jauna atcerēties bērnības sajūtas un saprast, kas cilvēkam ir svarīgs bērna vecumā, tas man palīdzēs turpmāk labāk saprast savu bērnu.”

Marina K.

Man izdevās atcerēties ļoti agrīnu periodu, man ir 6 mēneši, visa ģimene sapulcējusies ēst vakariņas. Es sēžu tētim klēpī, rokās turu maizes sausiņu. Sajutu, ka man ir piepampušas smaganas, jūtīgums un palielināta siekalu izdalīšanās. Man aug zobiņi!

Sūkāju sausiņu mutē, jūtu vēl skrāpējošu sausiņa virsmu un garšu. Vēl atcerējos brīdi no dzemdībām, vecmāti un kā mani mazgā bļodā. Ūdens bija mazliet silts, patīkams, žmiedzu acis, jo spožs apgaismojums spīd man acīs, kas ir ļoti nepierasts man.

Atcerējos sevi gultiņā četru mēnešu vecumā, spēlējos ar piekarinātu grabulīti pie manas gultas. Noskaņojums priecīgs, dzīvelīgs, rociņu un kājiņu kustības vēl haotiskas, trūkst koordinācijas.

Vienā brīdī es sajutu, kā pēkšņi sastingu, un uzreiz sajūta, ka zem muguriņas palika silti (uztaisīju peļķi zem sevis).

Kad šūpojos šūpolēs, tad jutu, kā vasaras vējiņš ieskauj manu ķermeni, un es dzidu dziesmas.”

Anna G.:

Es atcerējos savus pirmos soļus, kā turējos pie sienas un gāju uz virtuvi, virtuvē bija mani vecāki. Atcerējos, kā pirmo reizi spēju uzrāpties uz dīvāna, uz kura gulēja vectēvs, un tā bija uzvaras sajūta!

Barošana ar krūti, kad mamma mani baro ar krūti un dzied dziesmiņu. Atcerējos, kā mani mazgā bļodā. Vannas mums nebija, un katru vakaru mani lika bļodā ar siltu ūdeni, es šļakstīju ūdeni, pēc tam mani mamma ietina dvielī un nesa uz gultiņu. Mana gultiņa bija ar augstām redeļu malām un stāvēja blakus manu vecāku gultai.

Agrāk es domāju, ka neatceros savu bērnību. Bet tagad jau pirmajā mēnesī es atcerējos tik daudz. Pat nebiju aizdomājusies, ka tā mēdz būt.

Atbalsts un sapratne ir vajadzīga katram bērnam, jebkurš mazulis vēlas, lai viņu redz, dzird, pieņem un mīl. Tas attiecas ne tikai uz mūsu bērniem, bet arī uz mūsu iekšējo bērnu. Viņs ir ļoti svarīgs  komponents arī pieaugušo dzīvē, un, ja par to aizmirst, tas nenozīmē, ka tas neeksistē.

Tas vienmēr ir kaut kur mums iekšā un gaida iespēju būt pieņemtam.

Kad mēs atveram sevi bērnības atmiņām, tās atnāk un atnes mums dāvanas, par kurām mēs nemaz nezinājām.

Tagad jūs zināt, ka ir iespējams atcerēties sevi bērnībā – vēl jo vairāk, to var sāk darīt tūlīt pat.

Bet, ja jūs vēlaties atcerēties savas dzīves pirmos gadus kopā ar līdzīgi domājošiem, ar atbalstu un palīdzību, izmantojot vieglus un efektīvus vingrinājumus, kurus ir izstrādājis Reinkarnacionikas Institūts, tad laipni lūgti uz bāzes kursu “Reinkarnacionikas Neofrīts” uz Zemes klātienē jūlijā un online tagad jūnijā.

Mūsu studenti atceras ne tikai savu bērnību, bet arī savas iepriekšējās dzīves un Dvēseļu Pasaules telpu.

Dodieties savas bērnības ceļojumā un kļūstiet patiesi bagāti!

Raksta autori: Anna Hrustaļova, Natālija Golubkina, Reinkarnacionikas Institūta apmācības kursa kapteiņi. Iztulkot speciāli priekš Ingas Ružickas.

Informācijas avot.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.

P.S. Vai jūs atceraties daudz notikumu no savas dzīves pirmajiem gadiem?

Vai ir kaut kas tāds, tieši jums, kas palīdz labāk atcerēties? Lūdzu padalieties komentāros.

Padalīties sociālajos tīklos

Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki

Похожие записи:

comments powered by HyperComments

Leave a Reply