Satiku vecmāmiņu un uzzināju atbildi

Atsauksme par regresijas seansu 3.05.2013 no Nellijas Cîrules

Ingu pamanīju 22. aprīļa vebinārā Reinkarnistu dienā. Daudz biju jau klausījusies gan vebinārus, gan seminārus krievu valodā, man bija kaut kāda barjera, lai tur iesaistītos, jo izrādās, ka neesmu tik atraisīta svešvalodā. Bet te pamanīju Ingu, pamanīju un sajutu to kopējo vilni, kas ir diezgan noteicošs, lai kopā varētu risināt sasāpējušus jautājumus.

Mūsu kopējais seanss (2013. gada 3. maijā) notika ļoti vieglā un nepiespiestā gaisotnē. Pat tādā kā saules un gaismas pielietām sajūtām pilns noskaņojums. Mans jautājums bija saistībā ar naudas plūsmas pilnīgu iztrūkumu manā virzienā. Pašā sākumā viss gāja ļoti smagi un kokaini, vienu brīdi jau salikās, ka iespējams, patiešām man nav nekas jāredz, jo stāvēju ielu krustojumā un nekustējos, mani pavadoņi, (jeb kā viņus sauc!, jāatzīst, ar šo jautājumu vēl neesmu tikusi skaidrībā) mani nekur neved. Bet, kad tomēr iekustējos, aizklīdu uz vienu no savām iepriekšējām dzīvēm, kur biju bijis vīrietis, būvnieks, ar ļoti labu slavu. Manis uzbūvētā baznīca nodega ne manas vainas dēļ, bet šīs baznīcas nodegšanu biju uzkrāvusi kā savu vainu, tādējādi biju pati sev radījis smago karmisko piesaisti, kas ir iestiepusies šinī dzīvē.
Nāvi piedzīvoju ļoti emocionāli, līdz sirdi plosošām sajūtām un asaru straumei.
Pirms nāves, guļot nāves gultā, bija grūti aiziet, uz krūtīm gulēja milzīgs smagums, izrādās, ļoti spēcīgā emocionālā saite starp kādu sievieti neļāva nomirt. Kad mierinot un solot viņai, ka «tur jau pēc tam atkal satiksimies», viņa mani atlaida un es varēju mierīgi nomirt.

Pēc nāves mana dvēsele aizlidoja debesīs, tur es satiku pavadoņus, jeb skolotājus (jāatzīst, ka te man arī vēl nav nekādas skaidrības). Ar aci viņus nevarēju saskatīt, bet apzinājos, ka viņi ir man līdzās. Pats smieklīgākais, kas man šķita, ka viņiem patīk pamācīt, jeb tādu kā viszinošu rūpi turēt pār mani. Biju dzirdējusi un sapratusi, ka neviens nekad un nekur mani nenosoda par manis izdarītā izvēli, bet tomēr kā tādu novērtēšanu tomēr sajutu. Šis vīrs dzīvē bija bijis izdarīgs, krietns un godājams cilvēks, un tad tā mācība ko saņēmu no viedajiem, ka arī šinī dzīvē varu tieši tāpat. «Tagad tu vari tāpat!», tieši šādus vārdus dzirdēju vairākkārt atkārtojamies.

Pirms es sāku ceļojumu iepriekšējā dzīvē, nonācu pie šīs dzīves vienas no mirušajām vecmāmiņām, kas man lūdza, lai es viņu samīļoju, jo visas viņas dzīves garumā viņai ir pietrūkusi mīlestība. Kā tāds aizkauts lopiņš lūdza, lai taču kāds palīdz! Lai taču kāds viņu samīļo! Pārsteidzoša līdzība ar viņas būtību viņai dzīvai esot. Jauki, ka satiku arī viņas mammu, ko dzīvē neesmu nekad redzējusi, viņa kā apstiprinot māja man ar galvu un teica, ka vecmāmiņa ir kā visas dzimtas pēdējā sieviete, kas saņēmusies visas dzimtas sieviešu nelaimes, un es tā kā esmu vienīgā, vai tāpēc esmu, ka varu tagad visu šo nelaimju ķēdi attīrīt, glābt un tā kā sākt visu skaisti no jauna. Kad biju samīļojusi savu vecmāmiņu, viņa pārvērtās par koši balti starojošu lampiņu, jeb gaismiņu.

Liels paldies Tev, Inga, par šo iespēju ceļot šādā veidā, apzināties, ka es arī varu, jo iepriekšējās reizēs mēģinot to interneta tiešraidē ar Māri, biju ļoti saldi nogulējusi, mēģinot pašai tur nokļūt, biju stāvējusi durvju priekšā, ar degunu bakstījusi koka apšuvumu, bet durvis man nebija vērušās.
Paldies, Ingu, vēlreiz, un cerot, ticot:) ka sevi attīstot, es topu gaišāka, mana dzīve un līdz ar to pasaule man apkārt top gaišāka.

Pieteikties uz seansu

Atsauksmes krievu valodā

Padalīties sociālajos tīklos

Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki

Похожие записи:

comments powered by HyperComments

Leave a Reply