Kas ir nāve?

Intervija ar mūsu pašu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologu Pēteri Kļavu

– Pēteri, varbūt uzreiz ķersimies pie globāliem jautājumiem – kas ir nāve? Kāpēc tā mūs biedē?

– Cilvēkus biedē neziņa un notikušā neatgriezeniskums. Es strādāju bērnu reanimācijā, redzu mirstam simtiem bērnu. Un esmu ievērojis, ka vecāki, kuri zaudē savu bērnu, ļoti reti uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”. Viņi domā tikai par to, ka ”vairs nekad”, cieš, rīko bēres, iet uz kapiem un gadiem ilgi skatās uz fotogrāfijām. Zaudējuma bēdas ir milzīgas. Taču tiem, kas uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”, un meklē uz to atbildi, ciešanas mazinās, jo cilvēks sāk saprast: nāves nav. Ir pāreja citā eksistences formā, saplūšana ar to balto gaismu, kuru redzējis katrs, kas piedzīvojis klīnisko nāvi.

Daudzi gudrie to zina. Kad Cīrihē nomira Einšteina draugs, zinātnieks savā dienasgrāmatā ierakstīja: ”Mums, fiziķiem, nāve neko nenozīmē. Tu aizgāji pirmais, es tev sekošu. Pagātne, tagadne un nākotne ir uzmācīga ilūzija.” To reizēm intuitīvi jūt bērni. Astoņgadīga meitenīte, kuru es ārstēju… nav svarīgi, no kā… tad, lūk, viņa neilgi pirms savas aiziešanas teica saviem vecākiem pārsteidzošus vārdus: ”Mamma un tēti, jums jāsaprot, jūs tikai nebaidieties, bet mūsu nav! Kad Dievs domā pats par sevi, mēs parādāmies viņa prātā.” Šī meitene un Einšteins runāja par vienu un to pašu: mūsu materiālā eksistence šajā pasaulē ir liela ilūzija, bet nāve – pāreja.

Uz jautājumu ”Kas ir nāve?” ir vairāku līmeņu atbildes. Tik sarežģītas zināšanas jāskaidro tā, lai cilvēki ar dažādu attīstības pakāpi saprastu viņiem pieejamo informācijas daļu un lai šī sapratne sniegtu viņiem mierinājumu. Pirmais līmenis – cilvēks piedzīvojis zaudējumu, atbilstoši savas reliģijas likumiem atzinis, ka mirušais nonācis paradīzē vai ellē, ātri apracis vai sadedzinājis aizgājēju, noskaitījis lūgšanas, ticis vaļā no atmiņām un sācis taisīt jaunus bērnus. Tas ir normāls process, kas nodrošina iedzīvotāju skaitu, cilvēku biomasu. Starp citu, jēdzienā ”biomasa” nav nekā slikta – no tās rodas viss labais un vērtīgais. Reliģiskais institūts ir vērtīgs, jo tiem, kas palikuši dzīvi, palīdz pārdzīvot zaudējumu, bet tiem, kas aizgājuši, – veikt pāreju.

Augstākā attīstības līmenī, kad galva nav aizņemta ar nepārtrauktām ciešanām vai neapstrīdamiem reliģiskiem uzskatiem, kad tajā ir pietiekami daudz vietas, lai uztvertu jauno, cilvēks apzinās, ka nāve ir vienkārši atbrīvošanās no miesas un pāreja citā dimensijā. Turklāt var būt vairākas šādas dimensijas un tās nav ne paradīze, ne elle.

Un vēl bez parastās gudrības ir arī augstākais viedums – izredzētajiem.

Vai eksistē dzīve pēc nāves?

– Tā nu ir sanācis, ka pašlaik fiziķi teorētiķi ir tuvāk šo jautājumu izpratnei, nekā garīgie darbinieki. Arvien mazāk vietas paliek filozofijai, un rodas arvien vairāk zinātnisko pētījumu. Tikai 4 % iedzīvotāju piemīt ģenētiska nosliece uz garīgumu, tikai 16 % – uz biznesu un sistemātisku darbu. Taču bez iedzimtām nosliecēm mūsos ir ielikta arī tieksme pēc daudzpakāpju attīstības dažādos virzienos. Mūsdienu rietumu sabiedrība ar mākslas, kino, teātra izrāžu, interneta starpniecību mūs pakāpeniski attīsta, padarot garīgākus un strādīgākus. Tāpēc rietumu cilvēks ir uzņēmīgāks un izglītotāks nekā indietis vai tibetietis. Viņš ir gatavs uzsūkt zināšanas, to skaitā arī garīgās. Viņš ir radījis zinātni. Tāpēc jau Dalailama tā tiecas uz Rietumiem. ASV Dalailama ik gadu tiekas ar pirmrindas zinātniekiem: uzaicina kādus septiņdesmit, astoņdesmit zinātniekus – neirofiziologus, ģenētiķus, kvantu fiziķus, matemātiķus – un brīvas diskusijas veidā apspriežas ar viņiem par to, kas ir apziņa, dzīve un kas atrodas aiz tās robežām.

Nāves Baltā gaisma, kuru mēs visi agrāk vai vēlāk ieraudzīsim, ir Visuma reliktā enerģija, kas eksistējusi pirms visa cita. Šis jēdziens ir kopīgs kvantu fizikai un visām reliģiskajām mācībām, to skaitā kristietībai. Gan zinātnieki, gan garīgie līderi vienā balsī apgalvo: gaisma ir visa pamats, tā ir tīra enerģija, kura kaut kādā veidā ir pārvērtusies par materiālo pasauli. Tā ir visur, arī mūsos.

”Es nekad nesaku mirstošiem bērniem, ka viņi nomirs. Un nekad nevienu nemānu, solot šīs dzīves turpināšanos. Es cenšos ļoti īsi atklāt bērnam patiesību: ”Nāves nav. Tu aizej no sava ķermeņa un pārej citā stāvoklī.” Un bērns saņem no manis apstiprinājumu savām izjūtām, ka viņš eksistēs arī turpmāk, tikai citādāk.”

– Daži neirofiziologi apgalvo, ka cilvēku smadzenes nav apziņas avots. Tās darbojoties kā uztvērējs. Ko jūs domājat par šo teoriju?

– Profesors Stjuarts Hamerofs, Arizonas Universitātes anesteziologs un psihiatrs, un viņa Oksfordas kolēģis Rodžers Penrouzs radījuši apziņas kvantu teoriju. Viņi uzskata, ka cilvēku smadzenes ir kvantu dators, bet apziņa – tā programmnodrošinājums, kas nāk no ārpuses, no Visuma, savukārt dvēsele ir informācija, kas uzkrāta kvantu līmenī. Līdzīgs viedoklis tika pausts jau sen, taču šiem pētniekiem ir izdevies rast tam zinātnisku pamatojumu: apziņas jeb informācijas nesēji ir miljardiem smadzeņu nervu šūnās izvietoto olbaltumvielu mikrocaurulīšu (microtubules), kurām līdz šim tika atvēlēta vien necila armatūras un šūnu iekšējo transporta kanālu loma. Kvantu informācija tajos uzkrājas un nevar tikt iznīcināta pat pēc ķermeņa bojāejas. Kad ķermenis iet bojā, šī informācija saplūst ar Visumu. Un eksistē bezgalīgi. Profesors Stjuarts Hamerofs šo informāciju sauc par ”dvēseli”.

… Zināšanas par nāvi maina mūsu dzīvesveidu. Bet mēs šīs zināšanas atgrūžam. Viduslaikos Eiropā aizliegtais temats bija sekss, toties nemitīgi tika runāts par nāvi. Mūsdienās visi runā par seksu un par aizliegto tematu kļuvusi nāve. Sabiedrībā atliek vien izrunāt šo vārdu, un visi paziņas novērš no tevis skatienu un aizbēg, it kā, ja viņi šo vārdu neizrunās, tad dzīvos uz Zemes mūžīgi.

Iedomājieties: cilvēks nevar nomirt pavisam. Nāves brīdī zūd tikai viņa materiālā izpausme. Mēs zaudējam fizisko ķermeni, bet tas, kas mēs esam, – personība – paliek. Mūsu enerģētiskā būtība, kas uztver visas parādības un reaģē uz tām, turpina dzīvot un nav ierobežota ne telpā, ne laikā. Tā ceļo pa citām pasaulēm un saplūst ar Dievu.

”Vienpadsmitajā klasē es redzēju sapni: sieviete atnesa man melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Pēc dažiem gadiem šis sapnis piepildījās. Es studēju medicīnas institūtā, un kāda sieviete man piedāvāja nopirkt melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Grāmata saucās Bhagavadgīta – indiešu Bībele par realitāti. Grāmata maksāja trīsdesmit piecus rubļus, bet mana stipendija tolaik bija četrdesmit rubļu. Tomēr es vienalga to nopirku un naktīs lasīju kopmītņu istabiņā zem segas, jo baidījos, ka man šo ”reliģisko literatūru” atņems.”

– Kādi notikumi mudināja jūs uz pārdomām par nāvi un tās izzināšanu?

– Dzīvē mēdz gadīties tādi notikumi, kurus nav iespējams aizmirst, bet par kuriem ir neērti stāstīt. Šādi gadījumi parasti notiek ar ārstiem, lidotājiem, kosmonautiem: ”Redzēju neizskaidrojamas lietas, taču nevienam par to neteikšu, citādi vēl nosauks par jukušu vai narkomānu, nepielaidīs pie darba, dežūrām, lidojumiem.”

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es tikko biju sācis strādāt par reanimatologu, Daugavpilī kādā dzīvoklī bija sprādzis gāzes balons. Māte uzreiz bija gājusi bojā, bet dēlam bija 90 % ķermeņa apdegumu. Zēnu atveda uz reanimāciju. Izglābt cilvēku, kuram ir tik plaši apdegumi, pat mūsdienās nav iespējams. Zēna dzīvība nebija glābjama. Es gāju pa gaiteni un grasījos ieiet pie viņa palātā – pirmajā pa labi. Pirms manis tur iegāja māsiņa ar gariem, izlaistiem matiem, ģērbusies baltā halātā. Es nodomāju: ”Interesanti, kas tā par jaunu māsiņu, kas šodien dežurē?” Pēc piecām sekundēm arī es iegāju palātā. Taču tajā, izņemot pacientu, neviena cita nebija. Bet es taču skaidri biju redzējis palātā ieejam jaunu sievieti tādā dīvainā, garā un brīvi krītošā halātā! Pēkšņi monitors sāka rādīt strauju slimā zēna stāvokļa pasliktināšanos: viņa sirds pukstēja arvien lēnāk un lēnāk. Es uzsāku reanimēšanu, taču zēns nomira. Un man nav nekāda cita skaidrojuma notikušajam, kā vien tas, ka zēna māte bija atnākusi, lai palīdzētu viņam iziet no ķermeņa.

… Mēs visi saprotam, ka embrijs mātes miesās jāaudzina, jālolo, lai viņam būtu iespēja klausīties labu mūziku, siltus vārdus, dziesmas. Un tad viņš piedzims vesels un būs labs cilvēks. Mirstoša dvēsele arī jālolo, tai jāvelta rūpes un uzmanība, taču bez puņķiem un skaļām vaimanām. Jo šai dvēselei priekšā ir garš ceļš un atdzimšana citā ķermenī.

– Tātad nevajag ļauties neapturamām bēdām, vaimanāt ”kam tu mani esi pametusi” un lūgt šo tuvinieka dvēseli neaiziet?

– Nē, nevajag, jo citādi tā tiešām var palikt. Un būs lemta ciešanām. Nelaimīgo un neizglītoto tuvinieku kliedzieni brīdī, kad dvēsele pārceļas garīgajā dimensijā, traucē šo procesu. Pārejas process ir svētlaimīgs, tam jānotiek klusumā, gaišās, cēlsirdīgās skumjās. Citādi aizgājējs var palikt par spoku un klīst zemes dzīvē, pieķeroties savai mājai vai radiem.

Lūgšanas, vēršanās pēc palīdzības pie tā, kurš prot pāriet no fiziskā ķermeņa garīgajā, – pie jebkuras reliģijas Dieva – ir labākā palīdzība mirstošajam. Lūgšanām jābūt līdz pat četrdesmit dienu ilgām, kamēr norisinās ēteriskās miesas sašķelšanās, kurā mitusi dvēsele šajā, zemes dzīvē, un dvēsele pilnībā pāriet citā dimensijā..

2013. gada Intervijas fragments ņemts šeit

Par to, ka ir dzīve pēc nāves un, ka ir iespēja ielūkoties savās iepriekšējās dzīvēs jūs varat pārliecināties paši vai noklausoties, izlasot cilvēku atsauksmes.

P.S. Iespējams, ka kādam no taviem draugiem vai paziņām šī informācija būs interesanta un noderīga! Lūdzu, nospiediet pogu