Reinkarnācija un reliģijas 4. daļa

Mahajana

mahajananet_logoZiemeļnieciskais budisms mahajana attīstījās Tibetā, Ķīnā, Japānā un Korejā. Iespējams tamdēļ, ka šī tradīcija daudz vairāk ir aizņēmusies no sākotnējā indiešu budisma, tai ir raksturīga mācība, kurā reinkarnācija ieņem centrālo vietu. Dalailama – tibetiešu budisma augstākais pārstāvis apgalvo: „Saskaņā ar theravādas filozofijas skolu, pēc tam, kad indivīds ir sasniedzis nirvānu, viņš pārstāj būt par personību un pilnībā izzūd; bet saskaņā ar filozofisko domāšanu, personība tomēr saglabājas un „es” eksistence turpinās”.

Mahajanas budismā, tāpāt kā agrīnajā budismā, ir pieņemta abhidharma. Atkarībā no agrāk veikto grēcīgo un taisnīgo darbību samēra, dzīva būtna pēc nāves nokļūst vienā no sešiem stāvokļiem:

  1. Dievu mājoklis — augstākā uzturēšanās vieta dieviem;
  2. Pusdievu mājoklis;
  3. Cilvēki;
  4. Dzīvnieki;
  5. Gari un rēgi;
  6. Naraka – elles iemītnieki.

Dievbijīgās dvēseles nonāk dievu mājokļos, kur bauda debesu priekus līdz brīdim, kamēr labvēlīgā karma izzūd un šī baudīšana arī ir saistīta ar ciešanām – baudas īslaicīguma apzināšanās dēļ un no nespējas pieņemt lēmumus. Netiklās dvēseles nonāk narakā un atrodas tur tik ilgu laika sprīdi, kas atbilst izdarīto grēku nastas smagumam. Ja dvēsele ir dzīvojusi jauktu dzīvi, tad tā uzreiz pārmiesojas cilvēka ķermenī.

Mahajana budismā dvēsele apgaismības stāvokli var sasniegt esot tikai cilvēka ķermenī. Esot dieva, cilvēka, zvēra vai kādā citā stāvoklī, dvēsele atrodas ilūzijā par miesisku eksistenci. Tikai Budas stāvoklis, kas iziet ārpus parastās sansaras pasaules, ir īstenā realitāte. Muļķība, skopums un iekāre ir trīs galvenie netikumi, kas raksturo patiesā Budas stāvokļa neesību. Tikai tad, kad dzīva būtne uzveiks sevī šos trīs netikumus, tā atbrīvosies no sevis identificēšanas ar ķermeni un, izejot ārpus sešām iluziorās esības jomām, sasniegs nirvānu. Tātad, nirvāna atrodas aiz sešiem pēcnāves esības stāvokļiem. Tās dvēseles, kas ir sasniegušas nirvānu, iziet ārpus samsaras dzimšanas un nāves rata. Budismā mācība par reinkarnāciju ataino daudzsološu dzīves filizofiju, kas pamato dzīves būtnes nemitīgu attīstību, kuras rezultātā tā atbrīvojas no ilūzijām, kļūst brīva un iegrimst realitātes nemirstībā.

Ķīniešu budisms

ancient-chinese-culture-pictures.008Budisma ziemeļnieciskajos atzaros izpratne par reinkarnāciju ir citāda. Ķīniešu budisms, kuru mēdz dēvēt par „piezemētu”, bieži vien noniecina reinkarnāciju un tai līdzīgas „abstrakcijas” par labu dabas skaistumam. Šī ietekme nāca lielākoties no vietējiem ķīniešu skolotājiem, tādiem kā Lao Czi un Konfūcijs. Viņu agrīnie sekotāji (augošā Tan dinastija) pievērsa īpašu nozīmi dabas skaistumam. Tomēr reinkarnācijai bija liela loma ķīniešu budisma pirmssākumos. Pamatprincipi ir aprakstīti tādos senajos rakstos kā „Pragja-paramita-sutra” (sarakstīta uz koka plāknītēm un ietver Budas teikto).

Dzenbudisms

zen-buddhismTradicionāli dzenbudisma skolotāji apskata arī dvēseļu pārmiesošanos, bet galvenā uzmanība tika vērsta uz meditāciju tehnikām, nevis uz metafiziskiem jautājumiem, tai skaitā arī jautājumiem par reinkarnāciju. Dzenbudisma vēsturē ir bijuši daudz izcili skolotāji, kas ir mācījuši par reinkarnāciju un dvēseles mūžīgo eksistenci. Viņiem bija skaidrs, ka dzīva radība ir mūžīga un nebeidz savu eksistenci pēc ķermeņa nomiršanas. Piemēram, izcilais skolotājs Čao-čou (778—897) rakstīja: „Personība eksistēja jau pirms pasaules pastāvēšanas. Pēc pasaules iznīcības Personība paliek neskarta”. Hui Sen (638—713), kurš tiek dēvēts par „sesto ķīniešu dzena patriarhu”, pirms nāves sapulcināja savus skolniekus. Paredzot skolotāja drīzu aiziešanu, tā mācekļi sāka raudāt. 

Par ko jūs raudat? Jūs uztraucaties par mani, jo domājat, ka es nezinu, kurp es došos. Ja es to nezinātu, es neatstātu jūs. Patiesībā jūs raudat tamdēļ, ka paši nezināt, kas notiks ar mani. Ja jūs to zinātu, tad beigtu raudāt, jo Patiesā būtība nepiedzīvo ne dzimšanu, ne nāvi, viņa neaiziet un neatnāk…

Visskaidrāk reinkarnācijas idejas dzenbudismā XIII.gs. pauda skolotājs Dogens (1200—1253), kurš bija soto budisma skolas dibinātājs. Savā esejā „Sedzi” (japāņu termins, samsaras apzīmēšanai) Dogens analizē savu priekšgājēju (induismā un budismā) uzskatus par dzimšanas, nāves un reinkarnācijas jautājumiem, pierādot to svarīgumu arī dzenbudisma praksē. 

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Raksta pārējās daļas sadaļā REINKARNĀCIJA. Klikšķini, lai pārietu uz sadaļu.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.

Padalīties sociālajos tīklos

Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki

Похожие записи:

comments powered by HyperComments

Leave a Reply