Iepriekšējo dzīvju karma var baidīt, ja nezināt, kā tā ietekmē Jūsu dzīvi šodien. Karma nav spriedums. Tā vairāk atgādina rokasgrāmatu, kurā var atrast atbildes, kāpēc tā vai citādi veidojas situācijas un attiecības.
Rakstā Jūs uzzināsiet: kas ir karmiskais kods, kāpēc vajadzīga pagātnes dzīves atmiņa, un kādas svarīgas mācības jāapgūst, lai dzīvotu laimīgi un nebūtu atkal un atkal jākāpj un viena un tā paša grābekļa.
Pajautājiet sev godīgi – vai es pieņemu karmiskās laulības faktu?
Un tagad, lūdzu, noticiet – tā nav nemaz tik reta parādība, kā var likties pirmajā brīdī. Izpratne par „karmu” ir radusies Austrumos, bet tas, ko tā nosaka, nav nekas svešs arī mums. Visi mēs zinam tādas parunas kā „Ko sēsi, to pļausi” vai „Kā sauksi, tā atsauksies”. Mācība par karmu runā absolūti par to pašu!
Ja sāksi sevi mīlēt pa īstam, varēsi izlabot, uzlabot savu KARMU.
Karma nav soda princips par noziegumu. Karma ir enerģijas uzlādēšanas – dzīves spēka uzlādēšanas principa realizācija.
Kad mēs mīlam sevi, mūsos rodas enerģijas pieplūdums – lādiņš, kuru mēs novirzām uz savu dzīves telpu. Novirzītais dzīves spēks veido mums apstākļus, situācijas, procesus kuros mūs uzlādētā mīlestība pret sevi realizējas caur cilvēkiem un notikumiem, realizējas mums un apkārtējiem par labu.
Rietumu domātāji
Džordano Bruno katoļu inkvizīcijas laikā tika sadedzināts uz sārta daļēji dēļ tā, ka pieņēma doktorīnu par reinkarnāciju. Renesanses laikā radās interese par reinkarnāciju. Tajā lielu lomu nospēlēja slavenais itāļu filozofs un dzejnieks Džordāno Bruno. Savu mācību dēļ (tai skaitā arī mācība par reinkarnāciju),Bruno tika notiesāts un sadedzināts uz sārta. Savā pēdējā vārdā, atbildot uz viņam izvirzītajām apsūdzībām, Bruno bezbailīgi paziņoja, ka dvēsele „nav ķermenis” un „tā var atrasties kā vienā, tā arī citā ķermenī un pāriet no viena ķermeņa otrā”. Nežēlīgas vajāšanas no baznīcas puses apstākļos, mācība par reinkarnāciju varēja eksistēt tikai pagrīdē; Eiropā tā spēja izdzīvot tikai slepenās biedrībās – rozenkreiceru, frankmasonu, kabalistu u.c. Turpiniet lasīt
Ziemeļu tautu reliģisko ticību sistēma
Daudzām ziemeļu tautām ir raksturīgs priekšstats par dvēseles nemirstību un reinkarnāciju – dvēseles atgriešanās pie cilvēkiem jaundzimušā izskatā. Šādi uzskati radīja ne tikai visnotaļ mierīgu attieksmi pret nāvi, bet arī labprātīgu aiziešanu no dzīves. Eskimosiem, čukčām un korjakiem cilvēks, esot slims, vecs, bezpalīdzīgs vai ja tam bija vēlme nomirt aiz bēdām, nabadzības vai citu iemeslu dēļ, lūdza kādu no radiniekiem vai draugiem nogalināt viņu ar šķēpa vai naža palīdzību, vai nožņaugt ar siksnu. Tika uzskatīts, ka šādu prasību nedrīkst neizpildīt. Tāpat tika uzskatīts, ka aizkapa dzīvē cilvēkam būs nepieciešami tie paši priekšmeti, kādus viņš tika lietojis dzīves laikā, tāpēc visu nepieciešamo nolika aizgājējam blakus.
Reinkarnācija islāma ķecerīgajos atzaros
Rakstu sērijā „Reinkarnācija. Islāma priekšstati” islāma zinātnieks M.H. Abdi aprakstīja notikumus, kuru rezultātā notika reinkarnācijas doktrīnas atšķiršana no ortodoksālo musulmaņu ticības mācības:
Izcili Muhameda sekotāji daudzu gadsimtu garumā pieņēma mācību par reinkarnāciju, bet slēpa to plašākam ticīgo lokam.
Drūzi
Drūziem, kuri ir pazīstami arī kā Sīrijas sufi, reinkarnācija ir pamatprincips, uz kura pamata ir būvēta viņu mācība. Šis sinkrētiskais islāma atzars veidojās XI.gs. un ortodoksālajā islāmā tiek uzskatīts par ķecerīgu. Tā dibinātājs ir Fatimids halifs al Hakima. Daži drūzi apgalvo, ka viņi ir vajāto mistiķu, kuri raduši patvērumu Persijā, pēcteči. Citi norāda uz savu radniecību ar pravieša Muhameda tēvoci Hemsu, kurš 625.gadā, „slepeno gudrību” meklējot, apmeklēja Tibetu. Šī mācība ir izplatīta lielākoties starp Libānas, Jordānijas un Sīrijas iedzīvotājiem, bet pēdējā laikā tā arvien redzamāk ietekmē ortodoksālos musulmaņus.
Islāms un sūfisms
Korānā nav konkrētu minējumu par dzīvi pēc nāves un par dvēseles iemiesošanos. Tajā vien tā starp citu tiek pieminēti teoloģijas un filozofijas jautājumi par pēcnāves dzīvi. Tikai krietni vēlāk tika uzrakstīti plašāki komentāri, kuros pilnveido kanonisko vēstījumu par pravieti slēptās zināšanas un Korāna atklāsmes. Musulmaņi parasti stingri pieturās pie tradicionālajiem uzskatiem par nāvi un pēcnāves dzīvi un netiecas studēt mistiķu darbus, lai atklātu Korāna slepeno vēstījumu par šo tēmu.
Kristietība
Mūsdienu kristieši noraida reinkarnācijas doktrīnu. Saskaņā ar kristietības doktrīnu, dvēsele ķermenī dzīvo tikai vienu vienīgu dzīvi un līdz ar ķermeņa nāvi, to sagaida pastarā tiesa, kurā tiek lemta dvēseles turpmākā atrašanās vieta – mūžīga svētlaime paradīzē vai mūžīgās elles mokas. Tomēr slavenais krievu reliģijas filozofs Nikolajs Loskis par reinkarnāciju izsakās atzinīgi. Savā darbā „Mācība par iemiesošanos” viņš rakstīja:
Jūdaisms
Judaism star of david over a starburst grunge textured background
Tai laikā kamēr sengrieķu filozofi, kā Platons un Sokrāts, mēģināja pierādīt reinkarnācijas eksistenci ar filozofijas argumentu palīdzību, jūdu mistiķi, kuri akceptēja reinkarnācijas doktrīnu, gāja citu ceļu un lika priekšā paskaidrojumus par to, kāpēc reinkarnācija bija spējīga atrisināt Teodicejas problēmu – kā apvienot ļaunuma eksistenci ar Dieva žēlsirdību.