Rietumu domātāji

Džordano Bruno katoļu inkvizīcijas laikā tika sadedzināts uz sārta daļēji dēļ tā, ka pieņēma doktorīnu par reinkarnāciju. Renesanses laikā radās interese par reinkarnāciju. Tajā lielu lomu nospēlēja slavenais itāļu filozofs un dzejnieks Džordāno Bruno. Savu mācību dēļ (tai skaitā arī mācība par reinkarnāciju),Bruno tika notiesāts un sadedzināts uz sārta. Savā pēdējā vārdā, atbildot uz viņam izvirzītajām apsūdzībām, Bruno bezbailīgi paziņoja, ka dvēsele „nav ķermenis” un „tā var atrasties kā vienā, tā arī citā ķermenī un pāriet no viena ķermeņa otrā”. Nežēlīgas vajāšanas no baznīcas puses apstākļos, mācība par reinkarnāciju varēja eksistēt tikai pagrīdē; Eiropā tā spēja izdzīvot tikai slepenās biedrībās – rozenkreiceru, frankmasonu, kabalistu u.c.

Renesanses laikmetā nedaudzi saprātīgi cilvēki Eiropā, atbrīvojušies no baznīcas cenzūras, pieņēma reinkarnācijas doktrīnu. Izcilais filozofs Voltērs rakstīja, ka reinkarnācijas doktorīna „nav absurda un nederīga” un „piedzimt divreiz ir pārsteidzošāk, nekā piedzimt vienreiz”. ASV, no okeāna otras puses atceļojusī ideja par dvēseļu pārmiesošanos, ne tikai ietekmēja dažus „nācijas tēvus”, bet arī atstāja uz tiem spēcīgu iespaidu. Bendžamina Franklina vārdos jaušama ticība reinkarnācijai: „Apjaušot savu eksistenci šai pasaulē, es ticu, ka tajā vai citā formā es eksistēšu vienmēr”. 1814. gadā bijušais ASV prezidents Džons Adamss, lasot grāmatu par hinduismu, rakstīja citam bijušajam ASV prezidentam Tomasam Džefersonam:

Tās dvēseles, kuras nostājās pret Dievu, tika nogādātas uz pilnīgo tumsu. Tad tās tika izlaistas no tumsas valstības un viņām tika ļauts atgriezties uz zemes, lai tur, atkarībā no to rakstura un stāvokļa, tās varētu iemiesoties dažādos veidos (rāpuļos, putnos, dzīvniekos un cilvēkos, pat augos un minerālos) un caur kalpošanu izietu savu pārbaudes laiku. Ja dvēseles veiksmīgi iziet cauri tām noliktajām gradācijām, tās gūst iespēju iegūt cilvēka vai govs ķermeni. Ja, esot cilvēka ķermenī, dvēsele ir atbilstoši izturējusies,…tai tiek atgriezts tās sākotnējais statuss un paradīzes baudas.

Napoleons savien ģenerāļiem stāstīja, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir bijis Šarlemanu ģimenes loceklis. Vācu klasiskās literatūras laikmetā, metempsihozes tēmai pievērsās un ar to aizrāvās vairāki vācu rakstnieki un filozofi, tādi kā Gēte, Gotholds Lesings, Johans Herders un Artūrs Šopenhauers. Johans Volfgangs fon Gēte, viens no slavenākajiem vācu dzejniekiem, atzīts dramaturgs un zinātnieks, arī ticēja reinkarnācijai: „Es esmu pārliecināts, ka tieši tāpat kā tagad, es esmu jau tūkstošiem reižu bijis šai pasaulē un ceru, ka vēl tūkstošiem reižu atgriezīšos”. Par šo tēmu interesējās arī Deivids Jūms. Īru dzejnieks un Nobela prēmijas laureāts Viljams Jeitss savā filozofiskajā traktātā par okultismu „Vīzijas” iepazīstina ar teoriju par reinkarnāciju. Pēc Jeitsa teorijas reinkarnācija nenotiek lineārā laika ietvaros – indivīda pagātne un nākotne notiek mūžīgajā tagadnē un lēmumi, kas tiek pieņemti jebkurā no dzīvēm, ietekmē arī visas pārējās dzīves. Arī viens no ietekmīgākajiem māksliniekiem rietumu kultūrā Pols Gogēns interesējās par reinkarnāciju. Pēdējos savos dzīves gados, kurus viņš pavadīja Taiti salā, viņš rakstīja, ka, tajā brīdī, kad fiziskais ķermenis iet bojā, „dvēsele izdzīvo”. Gogēns uzskatīja, ka dvēsele iemiesojas citā ķermenī un, atkarībā no savām labajām īpašībām vai trūkumiem, degradējas vai kļūst tīrāka. Mākslinieks uzskata, ka rietumos šo ideju izplatīt sāka Pitagors, kurš savukārt to aizguva no mācītiem vīriem senajā Indijā. Krievijā ideju par reinkarnāciju atbalstīja krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs.

Daudzi dabas pētnieki un psihologi arī ticēja reinkarnācijai. Karls Jungs lietoja mūžīgā „es” terminu – daudzu pārdzimšanu rezultātā tiek izzinātas „Es” dziļākās dzīles un apziņa.
Angļu biologs Tomass Hakslijs atzīmēja, ka „doktorīna par dvēseļu pārmiesošanos” kalpo par „veidu, kā paskaidrot kosmosa darbību attiecībā pret cilvēku” un uzsvēra, ka „tikai paši nepacietīgākie zinātnieki atraidīs šo doktorīnu, atsaucoties uz tās absurditāti”. Amerikāņu zinātnieks Ēriks Ēriksons, viens no vadošajiem psihoanalīzes speciālistiem, kurš nodarbojās ar cilvēka pilnveidošanas problēmas izpēti, ir pārliecināts, ka reinkarnācija ir cilvēka ticības sistēmas pamatā:
Nebaidīsimies to atzīt: dvēseles dziļumos ikviens normāli domājošs cilvēks nespēj iedomāties savu eksistenci, izslēdzot domu, ka viņš ir dzīvojis vienmēr un turpinās dzīvot arī pēc šīs dzīves.

Ģenerālis Džordžs Patons ticēja reinkarnācijai un, tāpat kā pārējie viņa ģimenes locekļi, apgalvoja, ka ir redzējis vīzijas par savām iepriekšējām dzīvēm. Patons paziņoja, ka ir kartāgiešu karavadoņa Hanibāla nākamā reinkarācija. Savos darbos Nobela prēmijas laureāts Isāks Baševiss Zingers bieži vien ir pieminējis iepriekšējās dzīves, pārdzimšanu un dvēseles nemirstību: „Nāves nav. Kā var eksistēt nāve, ja viss ir daļa Dieva? Dvēsele ir nemirstīga, tāpat kā ķermenis nekad nav dzīvs”. Ideja par reinkarnāciju ir atspoguļota arī angļu dzejnieka Džona Mensfīlda un viena no grupas «The Beatles» dalībnieka Džordža Harisona darbos.

Amerikāņu mistiķa Edgara Keisija darbos reinkarnācija un karma tiek aprakstītas kā instrumenti mīlošā Dieva rokās un kā dabas likumi, kuru mērķis ir sniegt indivīdam noteiktas mācības stundas. Keisijs apgalvoja, ka dzīvniekiem ir „grupveida” dvēseles un tiem nav individualitātes un apziņas pazīmju. Garīgās evolūcijas procesā dvēsele iziet cauri dažādiem dzīvnieku ķermeņiem, līdz sasniedz cilvēka ķermeni. Un tā vairs nekad neatgriežas dzīvnieka ķermenī. Keisija uzskati par garīgo evolūciju ļoti līdzinās teosofijas teorijai.
Henrijs Fords bija pārliecināts reinkarnācijas teorijas piekritējs. Viņš uzskatīja, ka savas pēdējas reinkarnācijas laikā ir gājis bojā kā karavīrs kaujā pie Getisburgas. Forda pārdomas var atrast žurnālā «San Francisco Examiner» 1928.gada 26.augusta numurā:
Es pieņēmu reinkarnācijas teoriju, kad biju 26 gadus vecs. Reliģija man nesniedza atbildes uz šiem jautājumiem, bet darbs nesniedza pilnīgu gandarījumu. Darbam nav nekādas jēgas, ja to pieredzi, ko mēs esam ieguvuši vienā dzīvē, nevar izmantot citā. Kad es atklāju reinkarnācijas teoriju, bija sajūta, it kā es būtu atklājis visuma plānu — es sāku apzināties, ka tagad esmu ieguvis reālu iespēju realizēt savas idejas. Mani vairāk neierobežoja laiks, es beidzu būt laika vergs. Ģēnijs – tā ir pieredze. Daudzi uzskata, ka tā ir dāvana vai talants, bet patiesībā tie ir vairāku dzīvju laikā uzkrātās pieredzes augļi. Dažas dvēseles ir vecākas nekā pārējās un attiecīgi viņas zina vairāk nekā pārējie. Reinkarnācijas atklāšana nomierināja manu prātu. Ja jūs šo sarunu ierakstat, pierakstiet, ka tas palīdz nomierināt prātu. Es gribētu ar visiem padalīties ar šo mieru, kuru sniedz šāds dzīves redzējums.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Raksta pārējās daļas sadaļā REINKARNĀCIJA. Klikšķini, lai pārietu uz sadaļu.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.