Reinkarnācija un reliģija 8.daļā

Kristietība

kristietība-krusts-jezusMūsdienu kristieši noraida reinkarnācijas doktrīnu. Saskaņā ar kristietības doktrīnu, dvēsele ķermenī dzīvo tikai vienu vienīgu dzīvi un līdz ar ķermeņa nāvi, to sagaida pastarā tiesa, kurā tiek lemta dvēseles turpmākā atrašanās vieta – mūžīga svētlaime paradīzē vai mūžīgās elles mokas. Tomēr slavenais krievu reliģijas filozofs Nikolajs Loskis par reinkarnāciju izsakās atzinīgi. Savā darbā „Mācība par iemiesošanos” viņš rakstīja:

Iepriekšējās eksistences un pārmiesošanās teorija,  Leibnica attīstīta un manis apgūta … nekad nav tikusi no Baznīcas puses nosodīta. … Baznīcas lūgšanas, piemēram, dvēseles aizlūgumu, mācība par reinkarnāciju nekā neietekmē. Dvēseles aizlūgumā visa uzmanība ir koncentrēta uz galīgo cilvēka dzīves mērķi – nokļūšanu Debesu valstībā, kur nav „ne slimību, bēdu, ne žēlabu un dzīve ir bezgalīga”. Bet privātajā lūgšanā par aizgājējiem, reinkarnācijas teorijas piekritējs, protams, var vērsties pie Dieva ar lūgumu svētīt mirušā dvēseli tās jaunajos ceļos, ar lūgumu pēc Svētā Gara  veltēm tai utt. …

Bez tam, daži teologi un mācīti vīri, tai skaitā arī kristiešu, atzīst, ka agrīnajā kristietībā vairāk piekrita pārdzimšanas teorijai, nekā idejai par augšāmcelšanos un nokļūšanu paradīzē vai ellē. Reinkarnācijas piekritēji uzskata, ka teoriju par dvēseles pārdzimšanu nosaka vienkārša loģika un veselais saprāts: vai gan žēlsirdīgais Dievs varēja dāvāt saviem bērniem tikai vienu vienīgu iespēju sasniegt debesu valstību? Vai ir iespējams pieļaut, ka visu piedodošais Dievs ir nolēmis cilvēkam mūžīgi mūžos degt elles ugunīs, dodot viņam tikai vienu vienīgu iespēju izpirkt savus grēkus?

Bībelē termins „reinkarnācija” nav pieminēts un doktrīna par dvēseles pārdzimšanu tiešā veidā atzīta netiek. Bet tai pašā laikā jāatzīmē, ka Bībelē tieši un atklāti nav arī pieminētas vairākas mūsdienu kristietības dažādo virzienu doktrīnas. Piemēram, katoļu dogma par to, ka dvēseles var doties uz šķīstītavu, lai izpirktu grēkus – Bībelē nav tieša norādījuma uz to. Vairāki pētnieki uzskata, ka Svētā Trīsvienība arī ir dogma, kurai nav apstiprinājuma Bībelē.

Iespējamie reinkarnācijas pieminējumi Jaunajā Derībā

Dažas epizodes Jaunajā Derībā tiek interpretētas kā norādes uz dvēseles pārmiesošanās teoriju. Kādā no evaņģēlijā aprakstītajām situācijām, Kristus un viņa mācekļi satiek cilvēku, kurš ir akls kopš dzimšanas un mācekļi jautā: „Skolotāj! Kurš ir sagrēkojis, viņš vai viņa vecāki, ka viņš ir piedzimis akls?”. Pētnieki norāda uz to, ka pats fakts, ka pirmie Kristus sekotāji ir uzdevuši šādu jautājumu, paredz viņu ticību iepriekšējai pastāvēšanai un reinkarnācijai, kā arī visai izplatītam viedoklim par to, ka bērni tiek sodīti par vecāku grēkiem. Pie šādiem pētniekiem pieder arī Žans Kalvins, kurš pats noraidīja ideju par dvēseļu pārdzimšanu, bet uzskatīja, ka šajā gadījumā, iespējams, tiek runāts par reinkarnāciju. Acīmredzot, Kristus mācekļi bija pārliecināti par to, ka līdz savai piedzimšanai aklais dzīvoja citā ķermenī. Pretējā gadījumā, kā cilvēks, kurš ir akls kopš dzimšanas, varēja tikt sodīts ar aklumu par it kā paveiktajiem grēkiem?

Saskaņā ar vienu no kristiešu traktējumiem, Kristus atbilde mācekļiem norāda uz to, ka aklā kaites cēlonis nebija viņa vai viņa vecāku veiktie grēki. Viņš piedzima akls tamdēļ, lai Jēzus spētu viņu izdziedēt un tādējādi  „vairot Dieva slavu”. Reinkarnācijas piekritēji norāda uz to, ka Jēzus tā ir atbildējis, bet nav teicis, ka mācekļu uzdotais jautājums ir bijis nekorekts. Pēc Bībeles citātiem var spriest, ka Kristus parasti norādīja mācekļiem, ja viņu uzdotie jautājumi ir bijuši nevietā. Reinkarnācijas piekritēji tāpat norāda, ka Jēzus atbilde neizskaidro to, kāpēc vispār šādas lietas notiek. Jo ir jau arī citi cilvēki, kas piedzimst ar šādu kaiti.

Evaņģēlijā eksistē norādes uz dažu tā laika cilvēku ticību tam, ka pravietis Elija atgriezās Jāņa Kristītāja tēlā un ka daudzi citi senebreju pravieši ir atgriezušies dažādos tēlos.

„Ierodoties Cezārijā, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: kā ļaudis Mani, cilvēka Dēlu, godā? Viņi atbildēja: kāds par Jāni Kristītāju, kāds par Eliju, bet vēl kāds par Jeremiju vai nu par vienu no praviešiem.”

„Un pajautāja Viņa mācekļi: kā grāmatās ir teikts, ka Elijam ir jānāk vispirms? Jēzus viņiem atbildēja: tiesa, Elijam ir jābūt pirmajam un jānokārto viss, bet saku jums, ka Elija jau bija ieradies, nepazina viņu, bet izrīkojās ar viņu pēc savas gribas; tāpat arī cilvēka Dēls cietīs no viņiem.  Tad mācekļi saprata, ka Viņš runāja par Jāni Kristītāju.”

Kā uzskata reinkarnācijas piekritēji, šajos gadījumos ir pieminēta dvēseles pārdzimšana. Kristietības pētnieki pūlās atspēkot to, citējot Jāņa 19. и 21. evanģēliju, kuros aprakstīts, kā pie Jāņa Kristītāja pienāca Jeruzalemes priesteri un pajautāja viņam, vai viņš ir bijis Elija. Jānis noraidīja jebkuru mēģinājumu identificēt viņu ar Eliju un vispār noliedza jebkādu pravieša spēju esamību.

„Un, lūk, Jāņa liecība, kad Jūdi atsūtīja Jeruzalemes priesterus pajautāt viņam: kas tu esi? Viņš atteicās un paziņoja, ka nav Kristus. Tad pajautāja viņam: tu esi Elija? Uz ko viņš atbildēja: nē. Priesteris? Viņš atbildēja: nē.”

Reinkarnācijas piekritēji norāda uz to, ka to pilnībā var izskaidrot kā kautrību. Kad priesteri deva iespēju Jānim izteikties, viņš nepateica tiem tieši, kas viņš ir. Daži pētnieki uzskata, ka viņš vienkārši neatcerējās savas iepriekšējās iemiesošanās.

Gnosticisms

Тā kā kristietības rašanās vietai un tās izplatīšanās vektoram bija cieša saistība ar Romu un Grieķiju, šo visu procesu veidošanos ir ļoti ietekmējuši antīkie domātāji. Tieši tamdēļ gnostiķi apvienoja kristiešu teoloģiju ar pitagorisma un neoplatonisma priekšstatiem, kuru stūrakmens ir mācība par reinkarnāciju. Tā ideja par reinkarnāciju ienāca gnosticisma kristiešu tradīciju doktrīnā. Koncepciju par dvēseļu pārmiesošanos pieņēma gnostiķi Karpokrāts un Apelless. Vasilīds skaidro apustuļa Pāvela vārdus „Es dzīvoju, kad nebija likumu” sekojoši „pirms iemiesošanās šajā ķermenī, viņš dzīvoja citā, kurš nepakļāvās likumiem, piemēram, dzīvnieka vai putna ķermenī.”

Agrīnā kristietība un dvēseļu pārdzimšana

Svetais_Aurelijs_Augustins_

Svētais Aurēlijs Augustīns

Kristietībā ir pieņemts uzskatīt, ka agrīno Baznīcas Tēvu viedoklis par reinkarnāciju bija noraidošs. Tomēr daži kristiešu baznīcas pamatlicēji, tādi kā Aleksandrijas Klements (150—220), Justīns Moceklis (100—165), svētais Nisas Gregorijs (335—394), Arnobijs (III.gs. beigas) un svētais Jeronīms (340—420) ne vienreiz vien ir pieminējuši reinkarnācijas ideju.  Reinkarnācijas koncepcijas kritika atrodama Lionas Ireneja darbā „Pret ķecerībām” (2.gr. 33.-34. nod.) un Nisas Grigorija sacerējumā „Par cilvēka izveidi” (28.nod.). Tai pat laikā Aurēlijs Augustīns savā autobiogrāfijā „Grēksūdze” ļoti nopietni iztirzāja reinkarnācijas iespējamību.

Tas Kungs, saki man, vai mani bērna gadi pienāca uzreiz pēc kādas  citas manas nomiršanas, vai pirms tam bija tikai periods, ko es pavadīju mātes miesās?… Kas bija pirms tam, mans Prieks, mans Kungs? Kur es biju un kas es biju?… tu smejies par to, ka es jautāju par to…Aurēlijs Augustīns, „Grēksūdze”
Dēļ savas tieksmes uz niknumu, dažas dvēseles… iemiesojas vispirms cilvēka ķermenī; vēlāk, neprātīgu kaislību dēļ, kad ir nodzīvojušas tām atvēlēto laiku cilvēka ķermenī, iemiesojas dzīvnieku ķermeņos un no šī līmeņa degradējas līdz… augu līmenim. No šī stāvokļa caur tām pašām stadijām viņas ceļas augšup un atgriežas paradīzē…Origens, „Par pirmssākumiem“

William_Ralph_Inge+platonReinkarnācijas teorija agrīnajā kristietībā tika dēvēta par „dvēseles iepriekš-pastāvēšanu”. Visatklātāk atbalstu šai doktrīnai pauda Origens (185—254 gadi), kuru vēlāk kristiešu baznīca atzina par ķeceri un kuru bieži dēvē par „visnozīmīgāko un viszināmāko agrīnās kristietības teologu”. Origena uzskati par šo jautājumu bija aprakstīti slavenajās svētā tēva Viljama R. Inge „Hifordas lekcijās”, kurš bija Svēta Pāvila baznīcas dekāns Londonā un Kembridžas universitātes teoloģijas profesors:  

Origens… mācīja, ka dvēsele dzīvo arī pirms piedzimšanas ķermenī. Dvēsele ir nemateriāla, tāpēc tai nav ne sākuma, ne gala… Šī mācība viņam šķita tik pārliecinoša, ka viņš nespēja slēpt savu aizkaitinājumu par ortodoksāļu ticību Pastarajai dienai un mirušo augšāmcelšanai. „Kā ir iespējams atjaunot mirušus ķermeņus, kuru katra daļiņa ir sadalījusies vairākos citos ķermeņos?— jautā Origens. — Tad kuram no ķermeņiem pieder šīs molekulas? Tā cilvēki grimst nejēdzības purvā… „

Traktātā „Par pirmssākumiem”(III 8, 3) Origens skaidro Bībeles tekstu psalms 114, 7 („Atgriezies savā mierā, mana dvēsele”) kā mājienu par dvēseles iepriekšēju eksistenci.

Kaut arī lielākā daļa vēsturisko avotu apgalvo, ka mācību par reinkarnāciju kristietībā, ietekmējoties no pitagorisma, platonisma vai gnosticisma, atzina vien atsevišķi domātāji, tiek pausts cits viedoklis par šīs mācības vēsturi kristietībā, saskaņā ar kuru, kristietība jau no pašiem pirmssākumiem atzina reinkarnācijas doktorīnu. Šāds uzskats guva plašu atzinību starp teosofiem XIX.gs.beigās – XX.gs.sākumā. Vēlāk to pieņēma new age kustības sekotāji un vairāki zinātnieki un autori.  

553.g. Konstantinopoles baznīcas vietējā padomē Origena mācība par dvēseļu iepriekšēju eksistenci tika nosodīta kā nesavienojama ar kristietības ticību. Padomē tika izskatīti un origenismam veltīti, imperatora Justiniāna uzrakstīti, 10 lāsti.

Daudzi kristiešu teologi un pētnieki apgalvo, ka nav īsti pareizi uztvert Origenu kā reinkarnācijas teorijas skolotāju, jo viņa teorija par reinkarnāciju nebija tādā kontekstā, kā to saprot platoniķi, hiduisti un budisti. Pētnieki – kristieši bieži vien argumentē ar to, ka reinkarnācijas ideju kritizēja Svētais Lionas Irenejs, Tertulliāns, Svētais Mefodijs, Nisas Gregorijs un Aleksandrijas Kirils. Daži pētnieki atzīmē, ka, ja arī agrīnajos Origena darbos tiek atbalstīta ideja par reinkarnāciju, tad viņa vēlākajos darbos tā tiek kritizēta. Līdzīgas pretrunas sastopamas gan Origena, gan Nisas Gregorija, gan citu apoloģētu darbos – kādā citātā reinkarnācija tiek atbalstīta, kādā – noliegta. Reinkarnācijas idejas piekritēji to izskaidro tā, ka pēc reinkarnācijas doktorīnas oficiālā aizlieguma, viņu darbi apzināti tika mainīti un tajos ievietoja noraidošus izteikumus par reinkarnāciju.

Viduslaiki un Jaunie laiki

Atdzimšanas jeb renesanses laikmetā kristiešu sabiedrībā strauji augu interese par reinkarnāciju; tai laikā, kad jūdaismā radās kabalas mācības, kristieši centās piešķirt citu jēgu savām mistiskajām tradīcijām. Tomēr baznīca ideja par pārdzimšanu uzskatīja par ķecerīgu un ķeceri tika bargi sodīti. Viens no iemesliem Džordano Bruno sadedzināšanai uz sārta bija viņa ticība reinkarnācijai. Dvēseļu pārmiesošanās doktorīnu atzina tādas kristiešu gnostiķu kustības kā albiģieši (katari), pavlinieki un bogomili.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Raksta pārējās daļas sadaļā REINKARNĀCIJA. Klikšķini, lai pārietu uz sadaļu.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.

Padalīties sociālajos tīklos

Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki

Похожие записи:

comments powered by HyperComments

Leave a Reply