Reinkarnācija un reliģijas 3. daļa

Reinkarnācija budismā un Budas mācībās

reincarnation_bUDADoma par pārdzimšanu ir budismam raksturīga: apgaismību nevar sasniegt vienas dzīves laikā, tam nepieciešami vairāki gadu tūkstoši.  Slavenais budologs Edvards Konze raksta: 

Budas stāvoklis – viens no augstākajiem pilnības sasniegumiem, ko iespējams sasniegt. Budistiem šķiet pats par sevi saprotams, ka, lai to sasniegtu,  nākas ieguldīt milzīgas pūles vairāku dzīvju garumā. 

Saskaņā ar vienu no viedokļiem, sākotnēji budisms atzina gan dvēseles eksistenci, gan tās pārmiesošanos. Kāds filosofijas novirziens uzskata, ka agrīnie budisti radīja dvēseles eksistenci noliedzošu mācību kā pretstatu hinduismam, tādējādi tiecoties nostiprināt budismu kā tradīciju, kura teoloģiski atšķirtos no hinduisma.

Viens no budisma pamatiem ir mācība par Četrām cēlsirdīgām Patiesībām, kas norāda uz dzīvām būtnēm piemītošām vēlmēm un materiālās esamības radītajām ciešanām. Tās ir ļoti cieši saistītas ar karmas likumiem un reinkarnāciju. Balstoties uz abhidharmas mācību agrīnajā budismā, dzīva būtne var piedzimt vienā no pieciem sadzīves līmeņiem: starp elles iemītniekiem, dzīvniekiem, gariem, cilvēciskām būtnēm un debesu iemītniekiem. Līdzīgi kā hinduismā, šī izvēle tiek balstīta pamatojoties uz vēlmēm un karmu, un pārdzimšanas process turpinās līdz tam brīdim, kamēr dzīva radība vai nu sadalīsies nāves brīdī, vai nu  sasniegs šunjatu – „lielo tukšumu” – pilnību, kuru spēj sasniegt vien nedaudzi. Visas dzīvības formas (ieskaitot dievus) saskarās ar kaut kāda veida ciešanām, budismā tās tiek izskatītas, lai uzsvērtu ideju par ciešanām. Tikai cilvēkam ir dota iespēja pieņemt saprātīgus lēmumus, visas pārējās formas (ieskaitot dievus) principā nav spējīgas pretoties sansaras plūsmai. Tikai cilvēks var pieņemt lēmumu iziet no ciešanu rata.

lord-buddha-297x245Daudzus stāstus par dvēseles pārmiesošanos, kurus sākotnēji ir stāstījis pats Buda, var atrast „Džatakā” („Stāsti par piedzimšanu”). Rakstos ir iekļauti 547 stāsti par Budas iepriekšējām dzīvēm. Tajos (bieži vien tas tiek darīts alegoriskā formā) ir aprakstītas Budas iemiesošanās dažādos ķermeņos un tiek stāstīts, kā cilvēks, sekojot noteiktiem principiem, var sasniegt apgaismību. Gandrīz visos „Džakatas” stāstos galvenā tēma ir reinkarnācija. Precīzi aprakstīts, kā Buda aiz līdzcietības pieņem devu, dzīvnieku un koku ķermeņus, lai palīdzētu noteiktām dvēselēm sasniegt atbrīvošanu. 

Starp agrīnajiem reinkarnācijas teorijas atbalstītājiem budismā izceļas Vatsiputrija – brahmanis, kurš sākotnēji pārstāvēja sthaviras skolu. 250 gadus pēc Budas aiziešanas, viņš nodibināja pudgalavādas skolu, ar mērķi cīnīties pret tajā laikā izteiktu reinkarnācijas noliegšanu budismā.  Vatsiputrija saskārās ar lielu pretestību un pudgalavāda tika atzīta par ķecerīgu, tādējādi atbrīvojot ceļu jaunām skolām, kuras nepieņēma mācību par reinkarnāciju.

Tāpat kā citos budisma novirzienos, mahajaniem dzenā ir uzdots kopā ar ikdienas meditāciju veikt analītisku nāves izpēti, kas palīdz tikt galā ar bailēm no nāves un ilūzijām, par sevis identificēšanu ar ķermeni. Tipiska ilūzija ir ticībā, ka kaut kādā materiālā veidā ir iespējams izvairīties no nāves. Cilvēks dzīvo tā, it kā nāve nekad nepienāks. Dienu no dienas cilvēki bauda un cieš, un praktiski neaizdomājas par neizbēgamo nāves tuvošanos. Budisma skolotāji virza savus sekotājus pa sava ķermeņa izpratnes un apzināšanās ceļu: ķermenis agri vai vēlu mirs, bet mūžīgais „es” turpina dzīvot. Materiālā eksistence un tās ilūzija par miesas baudām ir viens no galvenajiem šķēršļiem apgaismības sasniegšanai – indivīdam jāpieņem nāve bez bailēm, pretstatot tai pilnīgu tās apzināšanos.

Budisma zinātnieks Buddhaghosa (5.gs.) bija pirmais, kas budismā sistematizēja meditācijas, saistītas ar nāvi. Vienā no viņa nozīmīgākajiem darbiem  „Visuddhimagga” («Skaidrības ceļš») šāda veida meditācijas tiek iedalītas divās kategorijās: nāves neizbēgamības meditācijas un meditācija pret riebumu pret līķiem. Buddhaghosa attīstīja šīs meditāciju tehnikas, radot sarežģītu sistēmu, kas sastāv no astoņām stadijām:

  1. Nāve – tā ir bende, kuras cirvis karājas pār ikvienas dzīvas radības galvu.
  2. Nāve – tā ir labklājības bojāeja: visi panākumi, līdzīgi kā starp pirkstiem tekoši smilšu graudi, ir trausli un gaistoši.
  3. Personīgais vērtējums: kā nāve ietekmēs mani? Ko atgādinās manas izjūtas?
  4. Ārējie faktori, kas uzbrūk ķermenim: mikrobi, parazīti, slimības, čūskas, dzīvnieki, cilvēki, draugi, mīļotie cilvēki – viņi visi ir potenciāli bīstami un var kļūt par manas bojāejas iemeslu.
  5. Pastāv precīzs, dabas veidots, līdzsvars, kas uztur dzīvību: elpošana, ķermeņa uzbūve, uzturs. Jebkurā mirklī kaut kur kaut kas šajā sistēmā var noiet greizi.
  6. Nāve gaida piemērotu brīdi un mūsu pretinieks – bailes vienmēr var mums uzbrukt.
  7. Cilvēka mūžs ir īss, labākajā gadījumā man ir atlikuši daži dzīves gadi.
  8. Es mirstu katrā dzīves brīdī… ar katru sekundi mans mūžs kļūst īsāks un to nevar atgriezt atpakaļ.

Iespējams, ka meditācija pret riebumu pret līķiem bija nepieciešama, lai uzlabotu praktizējošā izpratni par mirstību un sagatavotu tikties ar nāvi bez bailēm. Buddhaghosa apgalvo, ja cilvēks spētu sevi skaidri iztēloties kā „riebīgu, trūdošu ķermeni, jo tāda ir tā būtība” un apzinātos, ka tam ir paredzēts pūt un trūdēt, tad cilvēks tik ļoti nepieķertos savam ķermenim. Šo meditāciju mērķis bija atbrīvot indivīdu no miesiskas dzīves uztveres. Meditācijas par nāvi bija pirmais solis, kas virzīja apziņas koncentrēšanu uz pēdējo, izšķirošo brīdi, kad dvēsele pāriet no viena ķermeņa citā. Vienā no senajiem budistu tekstiem ir teikts:

Ar savu dievišķo skatienu, absolūti skaidru un pārāku par cilvēces redzi, Bothisattva redzēja, kā dzīvas būtnes mira un dzima no jauna — gan augstākās, gan zemākās kastās, ar laimīgiem un bēdīgiem likteņiem, esot gan augstas kārtas, gan zemas izcelsmes. Viņš manīja, kā dzīvas būtnes pārdzimst, atbilstoši viņu karmai: „Diemžēl! Ir domājošas būtnes, kuras veic nemākulīgas darbības ar ķermeni, nevalda pār runu un prātu un kurām ir maldīgi uzskati. Sliktas karmas ietekmē, pēc nāves, kad viņu ķermeņi kļūst nederīgi, viņi pārdzimst – trūkumā, ar nelaimīgu likteni un kuslu ķermeni, ellē. Bet ir dzīvas būtnes, kas veic apzinātas darbības ar savu ķermeni, valda pār savu runu un prātu, seko pareiziem uzskatiem. Labas karmas ietekmē, pēc tam, kad viņu ķermeņi kļūst nederīgi, tās pārdzimst no jauna — ar laimīgu likteni, debesu valstībā.

Theravāda

SONY DSC

SONY DSC

Dienvidindijas filosofijas skolas thervādas koncepciju pauž, ka dzīvai radībai nav mūžīgās dvēseles (anatman), attiecīgi, neeksistē arī „es” jaunai pārdzimšanai. Saskaņā ar thervādu, „Es” ir pārejoša piecu elementu (piecu skandhu) – matērijas, miesisku sajūtu, uztveres, mudinājuma un apziņas, kombinācija. Theravādas skolas budisti apgalvo, ka indivīds ir, kas vairāk nekā nosaukto elementu kopums jebkurā laika nogrieznī un atzīmē, ka nāves brīdī visi šie pieci elementi sadalās. Pie tam tiek atzīts, ka individualitātes „izšķīšana” nāves brīdī nozīmē nevis dzīves beigas, bet drīzāk jaunas eksistences fāzes sākumu. Tiek uzskatīts, ka kāda smalka karmiskā īpašība, uzsūcot „piecus elementus”, pāriet jaunā ķermenī, nesot sev līdz jaunu skandhu savienojumu, kurš palīdz ieiet „jaunajā dzīvē” ar jaunu dzīves pieredzi. Dažos rakstos ir norādīts, ka „piecu elementu karma” „apziņas dīgļa” formā pāriet uz mātes vēderu. Tas asociējas ar agrīnajiem budisma priekšstatiem par santanu.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Raksta pārējās daļas sadaļā REINKARNĀCIJA. Klikšķini, lai pārietu uz sadaļu.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.

Padalīties sociālajos tīklos

Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki

Похожие записи:

comments powered by HyperComments

Leave a Reply