Atsauksme par tikšanos ar Reinkarnisti Ingu 22.jūnijā 2015.gadā no Daces.

Pirmais individuālais ceļojums savās pagājušās dzīvēs. Un nekavējoša atgriezeniskā saite.

Labdien. Bija liels prieks iepazīties un satikt radniecīgu cilvēku. Ka arī esmu pārsteigta, ka man izdevās aizceļot un tik daudz pat uzzināt. Biju ļoti nervoza, sakašķējos ar dēļu šorīt un likās, ka nu nebūs… Bet. Mani sargeņģeļi tiešam man palīdzēja, kā vakar solīja vingrinājumā. Tagad sāp visas ķermeņa malas, dulla galva, bet tai pat laikā tāds iekšējs miers un lielāka sapratne, ko es te daru iestājusies. Viss vēl nav skaidrs protams, vēl daudz darba un jautājumu manī, bet tagad ir saprotams, kā varu to noskaidrot un turpināšu to darīt. Centos pastrādāt šodien darbā pēc mūsu tikšanās-nekas nesanāca, domu juceklis, nav spēka koncentrēties. Izlēmu labāk uzrakstīt visu, ko atceros, vakarā padejot un nestrādāt šodien.

Ko es atceros?

Pirmkārt to viļņaino bezsvara stāvokli, kad mans ķermenis bija kā uz ūdens, tad sagriezās uz sāniem, tad it ka uz vēdera bija, kaut gulēju uz muguras. Atceros kā man pieskārās sargeņģeļi ka sataustīja pirkstus manus, ka viegli raustīja aiz tiem un katrs kaut ko gribēja pateikt. Jutu tik vārdos neizsakāmu mīlestību un gaišumu tai brīdi un man nebija bail, it nemaz. Ieraugot sevi zārka bija jocīgi, bet sāpju nebija, jutu to izmisumu, bet sāpes nē. Rozalinda, Roze, aprakta dzīva ka ragana, pirms tam spīdzināta, dedzināta, pēc tam aprakta. (Nesen lasot vienu rakstu par raganu riktīgi nopiņājos visdrīzāk tieši tāpēc ….. ) Palīdzēju cilvēkiem, ārstēju ar zālītēm, liku kārtis, sapratu zvaigznes, biju iekšēji ļoti mierīga un pārliecināta par to, ko daru un kas esmu. Manī bija liels viedums iekša un liela uzticēšanās sev un visumam, savām spējam- tā visa man pietrūkst patreiz šajā dzīvē, loti bieži šaubos par sevi, jūtos mazvērtīga un nesaprasta šajā dzīvē. Brīnos kāpēc šai dzīvē zemes darbi mani atgrūž un puķes vīst vai neaug mana klātbūtnē, varbūt tumsa vēlas nozombēt dvēseles zināšanas manī. nezinu …

Senais princis, kam izgrieza sirdi, ļoti tīra dvēsele, kā naivs mazs bērns (šis naivais bērns sēž manī vēl tagad un ļoti tic labajam). Es biju pārāk labs, dāļāju citiem naudu– mana pusbrāļa uzskatā, tā es iznīcināju valsti, tāpēc iznīcināja mani un manus vecākus.

Sāpes! Mana šis zemes mācība ir sāpes, caur bailēm mani vairs neiespaidot, tām esmu tikusi pāri, jo praktiski nebaidos no nekā. Bet sāpes ir mana mācību stundas, tāpēc tik daudz sāpējis man šai dzīvē gan fiziski saslimstot jau bērnībā, gan pārdzīvojot sāpīgus notikumus ģimenē, agresiju, izjukušas attiecības utt, gan dvēseliski, gan garīgi. Tikai tad, kad mācēšu pacelties virs sāpēm un pārciest tās, es spēšu tikt tālāk līdz patiesajai ES un viedumam. Tikai tad, kad ļaunumam, dusmām un tumsai nebūs varas pār mani, kad tiem nebūs teikšana par mani. Patreiz esmu ceļa uz to. Es maku pārciest sapes un pārvarēt lēkmes, kad mans gars grib doties prom un vēlas ienākt kāds cits dēmonisks mani. Šodien mani rāva uz abām pusēm-fiziski sāpēja tumsa ar gaismu mani katrs vilka pie sevis, jutu tuvojamies lēkmi, bet tad domas nostājos laba un gaismas pusē tumsai pasakot nē… un tā sajūta atlaidās momentā un es tagad sapratu ka to varētu nekontrolēt, ja nu kādreiz tā vel būtu (ļoti ceru ka tā vairs nebūs, tam manī nav vietas un es to tagad apzinos). Tumsa vēlas saplēst manu sirdi, saplosīt naivo bērnu, atņemt zināšanas par labo, ka palīdzēt citiem, kas sēž manī un provocē slikto caur bērniem, dzīves situācijām, dusmām, ko nemāku brīžam savaldīt, manī un es uzvāros… Tam man jātiek pāri, tad tumsai vairs nebūs pār mani varas. “Saule tevī spīd neatdod to tumsai!”

Es un Andrejs, mans vīrs. Redzēju mūs abus vecumdienās lielā gultā, viens no mums mira, varbūt mēs abi un mēs apsolījām viens otram būt vienmēr kopā. Būt nākamajā dzīve kopā! Tāpēc tā viens ap otru jau 18 gadus riņķojam un mīlam viens otru, kopā brīžam nevaram-atsevišķi arī nē.

Atcerējos meitu- mana māsa, kādā no dzīvēm mēs 2 meitenes sadevušas rokas staigājām pa pļavu. Viņa man māca beznosacījumu mīlestību un pieņemt visus cilvēkus, arī savādākus, slimus, kroplus, ļoti dzimumzīmjainus, kraupainus un citus cilvēkus.
Atcerējos dēlu- mans vīrietis, jauni bijām, ar ko pašķīros ar skandālu, asarām, bļaušanu kāda no dzīvēm. Viņš parāda visu slikto pie ka man jāstrādā un jātiek pāri šajā dzīvē, viņš burtiski provocē visu āra no manis. (Tā ari ir, lai ka es viņu mīlētu, viņš mani var nokaitināt ļoti ātri).

Daudz kas vel bija, uzreiz neatcerēšos.
A vēl bija nāves sajūta – tas aukstums stindzinošs un smadzeņu atsaldētības sajūta, sajūta ka tūlīt viss beigsies. Kad prasījām kāpēc-lai es tagad atpazītu to un justu katrreiz, kad kāds cilvēks blakus man mirst (spēja sajust, kad kāds aizies). Vai es to jutīšu tagad vai …nezinu, bet sajūta bija baisa, bet ne bailīga, ne vienu brīdi nebija bail pašai nomirt. Laikam tiešām tās bailes manī pārvarētas.

Daudz kas vel bija, ieraksta noteikti labāk saprotams. Patreiz pārgurums ir vairs neko neizdodas atcerēties. Katra gadījuma vēlos turpināt to, ko darīju šodien.

Jāaaa! un vel viens atklājums pēc mūsu seansa beigām! Visu dzīvi esmu vēlējusies redzēt cilvēku auras un zināt to krāsu. Pēc mūsu tikšanās eju pa ielu un pie sevis saku-šai meitenei zaļa aura, šim puisim violeti zila, tam pelēka pieduļķota. Ar acīm redzu švakus krasu pleķīšus, laukumus uz šiem cilvēkiem it ka, bet informācija par krāsām katram atnāk. Teikšu godīgi- es apstulbu. Mēģināšu pārliecināties vai redzu ari rit un sakšu šo spēju izkopt. Man sajūta ir it ka galva atveries kosmoss, kur agrāk bija tikai mazs caurums.

Ar cieņu un milzīgu paldies sakot Dace

Šeit var pieteikties uz konsultāciju vai atnākt uz semināru

Šeit var izlasīt citas atsauksmes, VIDEO atsauksmes