Vai atceraties, cik aizrautīgi mēs bērnībā izzinājām apkārtējo pasauli? Katra diena bija kā aizraujošs atklājums – mēs apguvām dažādas zinātnes, pētījām un iepazinām šo pasauli.

Diemžēl vismazāk mēs iepazinām sevi. Tāpēc mēs tik bieži uzdodam jautājumu: “Kas es esmu? Kāpēc es esmu te?”

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, dzīve visus mūs aizveda pie pagātnes dzīvju pieredzes, kas deva milzīgu izpratni par šīs dzīves jēgu.

Var teikt, ka esam nokļuvuši pasakā. Nē, pie mums nebija atlidojis ilgi gaidītais burvis ar zilu helikopteru, nē, mums neuzdāvināja brīnumaino Puķīti…

Viss bija daudz neparastāk un pārsteidzošāk – mēs iestājāmies Reinkarnacionikas institūtā.

Četri aizraujoši mācību mēneši aizlidoja vēja spārniem. Mēs ceļojām pa mūsu bērnības atmiņu takām, atjaunojām iepriekšējo dzīvju atmiņas, iepazināmies ar viedām un mīlošām Dvēseles Pasaules būtnēm.

No parastiem cilvēkiem un skeptiķiem mēs bijām kļuvuši par aizrautīgiem pētniekiem un jaunatklājējiem. Cik daudz jaunu un bezgalīgi svarīgu lietu mēs uzzinājām par sevi!

Tāpēc mēs vēlamies dalīties, kāpēc ir tik svarīgi atjaunot iepriekšējo dzīvju atmiņu.

Mūsu visspilgtāko iespaidu un svarīgo atradumu kaleidoskops tagad ir arī jūsu, dārgie lasītāji. Un, iespējams, kāds no stāstiem jums palīdzēs atcerēties kaut ko sen aizmirstu, bet ļoti svarīgu.

Nesteidzieties izdarīt secinājumus par mūsu pieredzi, tā nav fantastika – dodiet savai dvēselei iespēju!

Dvēseļu pasaule – rotaļu laukums radošām izpausmēm

Aleksandra Jelkina /Александра Элькин/:

Vai jūs zināt, kur rakstnieki, dzejnieki un komponisti smeļ iedvesmu? Kā tas notiek? Esiet sveicināti izplatījumā, kurā mēs atrodamies starp mūsu iemiesojumiem uz Zemes – Dvēseļu pasaulē.

Viena no manām mīļākajām nodarbībām šajā pasaulē ir pasaku, mītu, romānu un scenāriju rakstīšana. Kā tas notiek? Ļoti jautri un viegli.

Es esmu viena no tām dvēselēm, kuras laikā starp iemiesojumiem uz Zemes ir atradušas šajās nodarbībās prieku un iedvesmu.

Kā viss sākas? Vēloties izklaidēties, mēs ar draugiem izdomājām galveno sižetu aizraujošai tēmai, kā arī dažus spēles pamatelementus – viss pārējais ir improvizācija un ļaušanās iedvesmai.

Mēdz būt arī tā, ka tēmu piedāvā tās dvēseles, kuras ir nesen atgriezušās no iemiesošanās uz Zemes. Viņas vēl ir pārpildītas ar spilgtām atmiņām par savu Zemes dzīvi un analizē, (pārdomā) savas kļūdas.

Mūsu spēle palīdz viņām visu pārdomāt un saprast, kā vēl varēja rīkoties tajā vai citā sarežģītā situācijā.

Tagad mēs izvēlamies tēlus un pieņemam vienu no personāžiem. Izvēloties lomu, vadāmies pēc savām izjūtām un personiskās pieredzes.

Tad sākas visaizraujošākais – katrs aizrautīgi izdzīvo savu sižeta palīglīniju.

Reālā laikā emocionāli un visās detaļās mēs dzīvojam sava varoņa dzīvi. Sižetu līnijas savijās, sadalās, tad atkal saplūst, atrisinājumi mēdz būt ļoti pārsteidzoši. Kā es mīlu šīs iegremdēšanās – improvizācijas!

Tā ir kā filma – reālas dekorācijas, patiess, aizkustinošs scenārijs un pilnīga atrašanās ārpus laika. Cik mēs esam izteiksmīgi un cik talantīgi spēlējam! Es to atceros tagad, un mana dvēsele trīs no sajūsmas!

Šādi spēlējot, dzimst lieli un mazi literāro darbu veidi. Dažreiz izspēlējam vairākus viena sižeta variantus – tad aizrautīgi strīdamies, kuru izvēlēties.

Dvēseļu pasaulē mums ir viegli transformēties tēlos un uzburt reālas dekorācijas. Pat laika ritumu mēs varam vadīt pēc vajadzības. Personāžu Zemes dzīves gadi šeit var tikt izspēlēti vienā mirklī.

Aizraujoši notikumi un spilgtas dalībnieku emocijas pārvēršas par izjūtām un domformām – tie ir nākotnes romānu, teiku, pasaku tēli.

Daži no tiem tiek pārvietoti uz īpašām krātuvēm un glabājas Dvēseļu pasaules bibliotēkās kā pabeigti sižeti. Dvēseles var tās izmantot, plānojot savu jauno dzīvi uz Zemes. Citi tā arī paliek smalku struktūru veidā. Mēs tos sūtām uz īpašām pasaulēm. Tur viņi kļūst pieejami tikai tiem rakstniekiem un dzejniekiem, kuri spēs uztvert šīs pasaules vibrācijas un izprast tēlus.

Daudzos  savos iepriekšējos iemiesojumos esmu veltījusi sevi mūzikai, teātrim un literatūrai – tas bija grūti, reizēm dramatiski, bet tik aizraujoši!

Radošie meklējumi, vēlme izteikt sevi un padarīt pasauli labāku bija mana ceļveža zvaigzne. Tāpēc es sev izvēlējos šādas nodarbības Dvēseļu pasaulē.

Varbūt tieši otrādi, izvēlējos šīs dzīves pēc aizraujošās pieredzes Smalkajā pasaulē. Tas nav svarīgi. Es esmu pateicīga šai pieredzei.

Tagad es iegūstu jaunu pieredzi uz Zemes un Dvēseļu pasaulē – tas jau ir pavisam cits scenārijs, un tie ir citi uzdevumi.

Es saprotu, ka manam stāstam nav viegli noticēt. Neticiet man! Nāciet mācīties Reinkarnacionikas institūtā – dodieties paši aizraujošā ceļojumā uz Dvēseļu pasauli!

Es atcerējos savu patieso būtību

Ceļojot pa vienu no savām iepriekšējām dzīvēm, es pēkšņi atcerējos sevi. Jā, jā – savu patieso būtību.

Bērnībā es biju barvede, viegli varēju pat puikas pakomandēt. Ir pagājuši daudzi gadi, biju aizmirsusi savus bērnības plānus un sapņus.

Pirms četriem mēnešiem liktenis man sagādāja negaidītu dāvanu – es nokļuvu Reinkarnacionikas institūtā.

Vēlos dalīties ar vienu svarīgu epizodi no kādas manas iepriekšējās dzīves.

Cik sevi atceros, kara tēma man vienmēr ir bijusi īpaša. Kad lasu grāmatas, skatos filmas vai pārraides par karu, dvēselē jūtu sāpes.

Agrāk nebiju pievērsusi tam uzmanību un nedomāju par to, centos neskatīties filmas par karu. Tagad šis temats ir aktualizēts.

Reiz nodarbībās, pētot talantus un spējas, pēc pieprasījuma nokļuvu iepriekšējā dzīvē – karā, 1941. –1942. gadā. Es esmu jauns, trīsdesmitgadīgs vīrietis.

Esmu virsnieks, rotas komandieris, kuram pakļautie kareivji nav apmācīti un gandrīz visi vecāki par mani.

Redzu, kā mēs atpūšamies kauju starplaikā. Ir vasara, esam ciematā, ārā, daži sēž, daži atlaidušies uz zemes vai sēž pie galda. Galds ir pagalmā pie mājas. Katrs aizņemts ar sevi: smēķē, pārbauda ieročus, klusi sarunājas, dažreiz iesmejas. Es staigāju, esmu starp viņiem. Tad sasaucu kareivjus un sāku apmācību. Rādu, mācu, trenēju viņus tuvcīņai. Gribu apmācīt karavīrus, iemācīt viņiem visu, ko protu un zinu, lai viņi izdzīvotu, nemirtu kaujā un paliktu dzīvi.

(Skatīt arī: Karš un iepriekšējās dzīves. Kādus apstiprinājumus par iepriekšējām dzīvēm mums sniedz tagadējā dzīve)

Un tad sākās cīņa. Sprāgst granātas, skan šāvieni, dārdoņa, ložu svilpšana un kareivju kliedzieni. Vārdus nevar saprast. Baisi! Redzu, kā izskrienu no tranšejas, vedu kareivjus kaujā ar saucienu – uz priekšu, urrā! Un viņi, mani kareivji, ceļas no ierakumiem, skrien aiz manis un uzbrūk ienaidniekam. Bet visapkārt skan drausmīgs troksnis – es gandrīz nedzirdu pats savu balsi. Viņi mani nepievīla – šajā cīņā kritu es.

Šodien es esmu sieviete, rakstu šo rakstu, bet asaras plūst, sirds sažņaudzās sāpēs – it kā es no jauna dzīvotu tajā, savā iepriekšējā dzīvē.

Tagad es saprotu – man ir barveža raksturs, man nav bail no grūtībām, es protu cīnīties. Šo pieredzi es atnesu no turienes.

Savos ceļojumos es daudz ko uzzināju par savu Dvēseli. Es atkal saprotu, cik svarīgi ir novērtēt pasauli, mīlestību, savus tuviniekus un savu īsto būtību.

Nav sodu un nav dvēseļu tiesas

Institūta nodarbībās es pirmo reizi atklāju Dvēseļu pasauli.

Tur Dvēseles pēc savas vēlēšanās var radīt jebkuru vidi: jūras krastu, zaļu pļavu, noslēpumainu lapeni. Mana Dvēsele ir daudzkrāsains enerģijas veidojums.

Es kā Dvēsele varu lidot maigās enerģijas straumēs, varu šūpoties šūpuļtīklā, varu lēkt pa mākoņiem, skatoties no augšas uz Zemi, varu jautri paspēlēties ar citām Dvēselēm. Mēs ne tikai atpūšamies un draiskojamies, mums ir pienākumi un mīļākas nodarbošanās. Es, piemēram, izveidoju bezgalīgus, neparastu krāsu laukus ar vieglu rokas vēzienu. Tas ir tik patīkami – radīt skaistumu!

Citreiz bibliotēkā video grāmatās es pētīju savas iepriekšējās dzīves, mācību stundas, kuras es nokārtoju vai nenokārtoju. Par lielu atklājumu man kļuva mīlestības un pieņemšanas sajūta, pilnīgs nosodījuma trūkums par neveiksmēm iepriekšējā dzīvē.

Visas Dvēseles ir laipnas, mīlošas, gādīgas, tikai to aizmirstam, kad nonākam uz Zemes. Tas ir grūts uzdevums – dāvāt un sajust mīlestību vienkārši tāpat. Ir pienācis laiks to pastāstīt pasaulei. Izņemot mūsu personiskos uzdevumus, mums ir kopīga misija – pastāstīt cilvēkiem, kādi mēs esam savā patiesajā būtībā, un iziet beznosacījuma mīlestības mācību stundu!

Es uzzināju savus šīs dzīves uzdevumus

Mani Dvēseļu pasaulē ļoti iedvesmoja šīs dzīves plānošanas process. Manas dzīves caurskatīšanas laikā es vēroju, kā mans Pavadonis sarunājas ar manu Dvēseli. Viņš izklāja uz virtuālā galda telpisku galdautu it kā no zīda. Piegāju tuvāk un ieraudzīju, ka uz galdauta ir dzīva pasaules karte. Tur bija kontinenti, valstis un viļņojās ūdens.

Āfrikā bija īstas smiltis, Āzijas valstīs redzēju vietējo tempļu kupolus. Tas bija brīnišķīgi!

Dvēsele, pieņemdama trauslas sievietes apveidus, iedzīvojās lomā. Laižot smiltis caur pirkstiem, viņa uzmanīgi klausījās, ko pavadonis bija iecerējis un piedāvāja:

“Tu daudz ceļosi pa pasauli. Šajā dzīvē tev būs unikāla iespēja apmeklēt visas vietas, kur esi kādreiz iemiesojusies uz Zemes. Bet tu ceļosi ne tāpat vien! Tu satiksi cilvēkus, ar kuriem kādreiz ir palikuši neatrisināti jautājumi. Protams, tu nezināsi, kas ir šie cilvēki un kas tie bija pagātnē.”

Bet tagad pietiek ar vienu frāzi, vienu vārdu, lai nokārtotu attiecības no iepriekšējām dzīvēm.

Skolotājs izņēma no skapja garu kartotēku ar kartītēm. Dažas no tām bija pavisam vecas, sadzeltējušas gadsimtu laikā. Daži attēli bija spilgti, skaidri, pavisam svaigi, tātad tie bija no tuvākajām dzīvēm.

Aplūkojot karti ar savas Dvēseles acīm, es redzēju, ka tur ir desmitiem valstu, kuras esmu jau apmeklējusi. Bija arī tādas, kuras nebiju paspējusi apmeklēt. Tas bija patīkams pārsteigums – uzzināt, kas ir ieplānots.

Es biju lasījusi, ka Dvēseļu pasaulē nemitīgi joko, bet tagad redzēju, kā. Skolotājs spēlējās ar manu Dvēseli. Viņš izspēlēja nākamo iemiesošanās uzdevumu – kā rēbusu, zīmējumu un zīmju veidā.

Es uzreiz nesapratu, kas notiek. Dvēselei parādīja rakstāmspalvu. Viņa klusēdama vēroja.

Tad telpā parādījās rakstāmpapīrs. Dvēsele vēl nebija uzminējusi. Un, kad parādījās trauciņš, kļuva skaidrs: tā ir tintnīca.

Lūk, tā Dvēsele spēles formā uzzināja nākamo uzdevumu, šajā iemiesojumā ir sagatavots uzdevums – rakstīt.

Es brīnos, kā agrāk dzīvoju bez šādiem pasakainiem stāstiem, par kuriem uzzinu ar Reinkarnacionikas metožu palīdzību.

Es sapratu savu dzīves aicinājumu.​

Kad pēc četriem mēnešiem uzdodu sev  jautājumu: ko man deva studijas Reinkarnaconikas institūtā, vienu no atbildēm es saņemu – apzināšanās.

Apzināšanās, kas sastāv no manām atmiņām.

Pirmais brīdis, ka es esmu Dvēseļu pasaulē. Redzu sev priekšā krāsainas, lēkājošas un barojošas bumbiņas – tās ir jaunas dvēseles. Es esmu silītes grupas audzinātāja Dvēseļu pasaulē. Viņas ir pavisam maziņas, un es mācu viņām orientēties šajā telpā. Es jūtu mīlestību un maigumu.

Atnāk apzināšanās: saprotu, kāpēc man ir vilkme pie mazuļiem, kāpēc man patīk apmācīt cilvēkus pašreizējā iemiesojumā, turklāt es neesmu ne audzinātāja, ne skolotāja. Tā ir iespēja pārliecināties, ka visus šos gadus, iespējams, es neesmu darījusi savu darbu.

Otrkārt, es runāju ar savu Skolotāju. Viņš sniedz man dāvanu – kaut kādu priekšmetu, kas izskatās pēc nepareizas formas akmens violetā krāsā, ar caurumu centrā.

Es pielieku šo priekšmetu pie krūtīm, un tas kļūst par daļu no manis.

“Ej un māci!” – to es saņemu no sava skolotāja. Atkal seko mācīšanās tēma, bet ko mācīties?

Atnāk apzināšanās: vienmēr ir kāds, kas atrodas aiz manis, vienmēr ir kāds, kam nepieciešamas manas zināšanas.

Trešais moments – es stāvu trīs augstāko Skolotāju priekšā. Tas ir pēdējais, noslēdzošais solis mana iemiesošanās plānošanā. Viņiem priekšā uz galda ir mana iemiesojuma grāmata. Viņi mani aicina tuvāk.

Es redzu sarkanā krāsā mirgojošus vārdus. Viens no tiem ir MĪLESTĪBA. Tā ir BEZNOSACĪJUMA MĪLESTĪBA pret cilvēkiem. Bet, kā to iemācīties?

Atnāk apziņa, ka es un visi citi cilvēki ir tieši tādi, kādiem tiem jābūt saskaņā ar augstāko Dievišķo plānu.

Tāpēc beznosacījuma mīlestību sevī var izaudzēt kā retu un brīnišķīgu ziedu!

Tagad es zinu, ko man vajadzētu mācīt – Mīlestību. Mīlestību pret sevi un mīlestību pret tuvāko kā Dievišķā izpausmi uz zemes.

Tagad es zinu, kāpēc mani bērni piedzima tieši man

Mācīšanās laikā man bija daudz atklājumu, viens par otru svarīgāks. Ļoti spēcīgu iespaidu uz mani atstāja Dvēseļu pasaule. Es pētīju vecāku un bērnu tēmu un brīnījos, cik daudz var panākt, izmantojot Reinkarnacionikas metodes.

Es uzzināju, kā un kāpēc pie manis “atnāca” mani bērni sarežģītos ģimenes attīstības brīžos. Bieži vien cilvēki ne vienmēr saprot šo jēgu.

Šeit ir svarīgi neatraidīt bērnu, bet dot viņam dzīvību. Bet, tad jāsaprot, ka bērns nāk nevis padarīt vecāku dzīvi smagāku, bet gan glābt vecākus.

Atcerējos manu interesanto pieredzi no harmoniskas, vienmērīgas un mierīgas iepriekšējās dzīves, kurā bija tik daudz pozitīvu resursu.

Redzu, ka iepriekšējā dzīvē kopju ābeles, jūtu slāpes. Ļoti gribas padzerties. Un es redzu mammu, kas nes krūzi ar avota ūdeni. Es alkatīgi dzeru – lieliem malkiem, tīru, aukstu ūdeni. Ūdens plūst pa zodu, pa kreklu uz krūtīm, atdzesē sakarsušo ādu.

Mēs kopā ar visu grupu pārdzīvojām šo negaidīto kolorīto pieredzi.

Es sapratu un noskaidroju, no kurienes mani talanti, kāpēc es esmu tāda. Beidzot es atradu apstiprinājumu savām nojautām. Daži talanti un spējas no iepriekšējām dzīvēm ir parādījušās profesijā.

Es dievinu šūt, lai gan nekad neesmu to mācījusies. Es varu sašūt gandrīz jebkuru lietu, bet piegrieztni modelēt vienkārši pēc intuīcijas. Īpaši patīk šūt skaistas kleitas sievietēm. Izrādījās, ka vienā no pēdējām iepriekšējām dzīvēm biju Parīzē modes nama īpašniece.

Skolas man patika un padevās ķīmija. Šis mācību priekšmets man interesēja. Dzīvē pastāvīgi darbs bija saistīts ar ķimikālijām, mēģenēm un kolbām. Bet dažās iepriekšējās dzīvēs biju arī ķīmiķis un alķīmiķis. Vienā no dzīvēm biju mantojusi tēva aptieku. No bērnības patika vākt ārstniecības augus – kaut kā zināju viņu spēku un pielietojuma veidus.

Es runāju ar kokiem un akmeņiem. Praksē Institūtā es redzēju vairākas iepriekšējās dzīves, kur biju zāļu sieva un dziedniece.

Lai gan šajā dzīvē nekad neesmu mācījusies mūzikas skolā, varu labi atkārtot melodijas. Manas rokas it kā atpazīst klavieru taustiņus, lai gan neprotu spēlēt.

Izrādījās, ka vienā no iepriekšējām dzīvēm es biju mūzikas skolotāja meiteņu deju klasē – spēlēju klavieres.

Kad tu saskaries ar šādiem atklājumiem, ar laiku pat pārstāj brīnīties par kaut ko. Vienkārši pieņem visu un saproti – nekas nav nejaušība, viss dzīvē ir savstarpēji saistīts.

Kā es pievienoju skaistumu, harmoniju un maģiju savā dzīvē

Dzīvē man ir nozīme apkārtējai videi un kā tajā cilvēki izpaužas.

Man patīk radīt skaistumu, es apbrīnoju un priecājos par to skaistumu, ko redzu visapkārt. Es slimoju, ja man tā pietrūkst. Tāpēc skaistuma jēdziens manā dzīvē ir ļoti svarīgs. Skaisti – tas ir dabiski, harmoniski un pareizi. Skaisti var dziedāt, runāt, dejot, sarunāties, radīt. Kad pabiju Dvēseļu pasaulē, es sapratu, kāpēc tā.

Es saņēmu lielu prieku un mierinājumu no redzētā. Ir neiespējami aprakstīt šo sajūtu. Man bija pārsteidzoši, ka dabas pasaule augstākajā, smalkajā plānā ir tik līdzīga Zemei, tā ir daudzdimensionāla – ļoti kustīga un plastiska. Tajā ir neparasta dabas un daudzdimensiju ģeometrijas kombinācija. Un tam visam ir spēja tuvoties, attālināties un saskaņoties. Vajag tikai PADOMĀT, vēlēties.

Tā ir bauda no skaistuma, viegluma – Dvēseļu pasaulē es harmonizēju telpu. Es sajutu, sapratu, ko nozīmē “doma ir materiāla un dievišķa! Tas ir neparasts resurss!

Kur pamostas Dvēseles sirdsapziņa

Cik brīnišķīgi atkal būt tajā pasaulē, kur Dvēsele ir dzimusi, kur tā satiek citas tuvas Dvēseles! Es redzēju, kā tās tuvojas, kā sagaidīja. Viņas priecājās, spēlējoties ar krāsām. Mēs sapratāmies neverbālā līmenī. Tad es ieraudzīju Vecākos. Mēs runājām par manu iemiesojumu.

Mani neviens nenosodīja, bet es uzreiz sapratu visas savas nepilnības un kļūdas. Pati Dvēsele ir visstingrākais skolotājs sev.

Šeit tik ļoti saasinās sirdsapziņas pārmetumi, te neko nevar noslēpt. Uz Zemes rīkojies pēc taisnības, bet Dvēseļu pasaulē – saproti visu pēc sirdsapziņas.

Kad starp manu Dvēseli un radniecīgajām Dvēselēm beidzās mana atgriešanās “mājās” apspriešana, mani mierināja, saņēmu uzslavas – kāds es biju malacis. Visas Dvēseles priecājās un dejoja. Pienāca arī tās Dvēseles, ar kurām biju iemiesojusies kopā uz Zemes un kurām biju darījis labu. Viņas smaidīja, mums bija vienotības sajūta. Tālāk es atcerējos Dvēseļu pasaules ikdienu, kurā dvēseles mācās un gatavojas nākamajam iemiesojumam.

Tagad dvēsele, iemiesota fiziskā ķermenī, neatceras savus iepriekšējos iemiesojumus. Bet atmiņa pamazām it kā paveras. Vēl ļoti uzmanīgi, it kā pārbaudītu cilvēku apzinīgumu.

Iepriekšējo dzīvju atmiņa tiek piesegta, lai cilvēki nespētu atnest sev līdzi atriebību pret tiem, kuri nejauši vai speciāli ir nodarījuši kaitējumu iepriekšējos iemiesojumos. Šāda atmiņa ir saglabāta tikai izredzētajiem, bet tagad arī mēs esam atklājuši šīs iespējas. Mēs esam jaunās pasaules kārtības pirmie vēstneši. Daudzi cilvēki to nesaprot, nākotnē neskatās, dzīvo tikai šeit un tagad.

Reinkarnacionikas institūtā mācīšanās procesā mēs varam saprast, kādu ceļu mūsu Dvēsele ir veikusi, kādu pieredzi katra Dvēsele jau ir saņēmusi.

Izpētiet savas Dvēseles pieredzi, pagātnes iemiesojumus un Dvēseļu pasauli Reinkarnacionikas institūtā Latvijas filiālē.

Kursa absolventu kopdarbs (13. grupa).

Raksta no RI onlain žurnāla. Tulkots speciāli priekš Reinkarnacionikas Institūta Latvijas filiāles. 

comments powered by HyperComments