Reinkarnācijas mehānisms

Vēdu rakstos ir teikts, ka dzīva radība atrodas divos materiālajos ķermeņos – rupjajā un smalkajā. Šie ķermeņi funkcionē un attīstās tikai pateicoties dvēseles klātbūtnei tajos. Tie kalpo kā īslaicīgs mūžīgās dvēseles apvalks, tiem ir sākums un beigas un viņi tiek nemitīgi pakļauti dabas likumiem, kuri, savukārt, darbojas saskaņā ar Dieva un viņa alter ego Paramatma gribu. Kad rupjais jeb fiziskais ķermenis tiek novalkāts un kļūst nederīgs, dvēsele atstāj smalko ķermeni. Šo procesu sauc par nāvi. Smalkais ķermenis, kurš pavada dvēseli brīdī starp nāvi un nākamo dzimšanu, satur sevī visas domas un vēlmes, kas arī nosaka rupjā jeb fiziskā ķermeņa izskatu nākamajā iemiesošanā. Tā, atbilstoši karmas likumiem, Paramatmas vadībā dzīvā radība ieiet ķermenī, kas ir viņa domāšanai atbilstošs. Šīs pārmaiņas sauc par dzimšanu.

Nāves brīdī smalkais ķermenis pārnes dvēseli uz citu rupjo ķermeni. Šis process līdzinās tam, kā gaiss nes smaržu. Bieži vien nevar pamanīt, no kurienes nāk rozes smarža, bet ir skaidrs, ka to atnesis vējš. Tāpat arī grūti pamanīt dvēseles pārmiesošanās brīdi. Atbilstoši apziņas līmenim, nāves brīdī dvēsele caur tēva sēklu ienāk noteiktas mātes klēpī un attīstās ķermenis. Tas var būt gan cilvēka, gan jebkuras citas dzīvas būtnes ķermenis. Tāds ir pārmiesošanās process, kurš sniedz paskaidrojumus par dvēseles iziešanu no ķermeņa, kā arī paskaidro, kāpēc mēs spējam atcerēties iepriekšējās dzīves, atrodoties hipnozes vai jebkurā citā apziņu mainošā stāvoklī. Galvenais ir fakts, ka noteiktos apstākļos dvēsele spēj smalkajā ķermenī pārvietoties.

Fiziskais ķermenis tiek radīts atbilstoši dvēseles vēlmēm. Līdzīgi kā uz tirgus var atrast daudz dažādu lietu – kreklus, kostīmus, bikses, kleitas utt., tieši tāpat arī dvēselei ir milzīga ķermeņu veidu izvēle – 8 400 000 dzīvības formas. Lai varētu piepildīt savas vēlmes, dvēsele var iegūt jebkuru no šiem ķermeņiem. Katra dzīvības forma nodrošina noteiktu baudas veidu.

Saskaņā ar vaišnavistu teoloģiju, katrai dzīvai formai ir tās garīgā forma – „svarupa” (patiesā forma), kas garīgajā pasaulē Vaikunthā tiek dēvēta par mūžīgo formu. Brīdī, kad dzīva radība pāriet no viena ķermeņa otrā, mūžīgā forma nemainās. Piemēram, cilvēks var daudz ko radīt ar savām rokām: operēt, labot elektrības stabu, nodarboties ar boksu utt. Lai veiktu kādu no šīm darbībām, viņam ir jāuzvelk, konkrētajai darbībai atbilstoši, cimdi, bet roka paliek nemainīga. Tāpat arī dvēseles garīgā forma paliek nemainīga, lai gan reinkarnācijas laikā dvēsele pāriet no viena ķermeņa otrā. 

Džainisms (reliģija Indijā)

Džainismā īpaši svarīga ir iemiesošanās deva ķermenī – indivīds, kurš ir sakrājis pietiekami labu karmu, nākamajā dzīvē var kļūt par dievu. Tomēr šāda iemiesošanās tiek uzskatīta par nevēlamu. Līdzīgi uzskati raksturīgi dažiem virzieniem hinduismā, kā piemēram, vaišnavismā.

Sikhisms

Saskaņā ar sikhisma mācību, cilvēka dzīve nesākas no nulles, tā eksistēja jau pirms piedzimšanas. Cilvēka iepriekšējā dzīve, ģimene, kurā cilvēks ir dzimis un dzimšanas vieta nosaka un veido viņa individualitāti. Cilvēkam ir brīva griba un tamdēļ viņš pats ir atbildīgs par savām rīcībām. Sikhismā reinkarnācija ir atkarīga no Dieva un guru žēlastības. Tiek akceptēta karma, bet vienlaicīgi tiek uzskatīts, ka ar guru svētību ir  iespējams mainīt likteni. Desmitais guru – Guru Gobind Singh, pēc iniciācijas rituāla paziņoja, ka sikhi ir brīvi no ģimenes izcelsmes (džanma-naša),  ticības (dharam-naša), rituāliem (karam- naša), divpusības (bhrama-naša) un  iepriekš noteikta nodarbošanās veida (krita-naša). Tādā veidā, saskaņā ar sikhisma guru, sikhi ir brīvi no reinkarnācijas.

Budisms

Lai gan budisma literatūrā un folklorā bieži vien var atrast stāstus un nostāstus par dvēseles pārmiesošanos, daudzi no tiem ļoti līdzinās hinduistu stāstiem (dažreiz tie patiešām ir no hinduistiem aizlienēti), budisms tomēr noliedz dvēseles, atmana un „augstākā Es” esamību, līdz ar to arī neatzīst reinkarnāciju. Tomēr budismā ir jēdziens santana, kas nozīmē apziņas ilgumu, aiz kura nav nekāds absolūtais atbalsts, santana ir saistīta ar nemitīgām izmaiņām, līdzīgi kā kadri kinolentē.

Apziņa klejo pa piecām (sešām) samsaras pasaulēm (elles radījumu, izsalkušo garu, dzīvnieku, cilvēku, asūru, dievu), tās visas ir izkaisītas un atrodas jebkur, turklāt tikai dzīvnieku un cilvēku pasaules ir saistītas ar materiālo iemiesošanos. Šie klejojumi notiek gan dzīves laikā, gan arī pēc nāves. Atrašanos vienā vai otrā pasaulē nosaka psihiskais stāvoklis. Atrašanās vietu nosaka, balstoties uz iepriekšējām darbībām (karmu). Tikai cilvēciskā eksistence, kas atšķiras ar saprātīgu izvēli, ļauj ietekmēt maldīšanos samsarā. Nāves brīdī notiek pāreja uz citu atrašanās vietu, kas tiek izvēlēta atkarībā no iepriekš paveiktā.

Tibetas budismā ir arī jēdziens par starpstāvokli (bardo), kad apziņa iziet ārpus samsaras rāmjiem un it īpaši nāves brīdī tiek piedzīvota gaisma.

Īpašu nozīmi Tibetas budismā iegūst daži augstākie lamas, kuri tiek uzskatīti par budas un bodhisattvas manifestāciju (tulku). Pēc šāda lamas nāves tiek meklēts tikko dzimis bērns, kas tiek uzskatīts par līnijas turpinātāju. Kandidātu atlase tiek veikta ar ļoti stingru testu palīdzību.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 1.daļa

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.