Reinkarnācija – austrumu reliģijās, Hinduismā, Vēdās un Upanišadā

Kopējais apraksts

Ticību reinkarnācijai veido divi galvenie komponenti:

• Priekšstats par to, ka katram cilvēkam piemīt kaut kāda būtība (dvēsele, gars u.c.), kas veido konkrētā cilvēka personību, viņa apziņu, kaut kāda daļa no tā, ko cilvēks identificē ar jēdzienu „es pats“. Pie tam būtība var būt saistīta ar ķermeni, bet šī saikne nav neatdalāma un dvēsele var turpināt pastāvēt arī pēc tam, kad fiziskais ķermenis ir gājis bojā. Atbildes uz jautājumu vai dvēsele ir tikai cilvēkiem, vai arī citām dzīvām būtnēm (iespējams, ka tā ir visiem), dažādos pasaules uzskatos tiek interpretēta dažādi. 

• Priekšstats par to, ka dvēsele pēc nāves uzreiz vai pēc kāda laika iemiesojas citā ķermenī (jaundzimušā vai kādas citas dzīvas būtnes ķermenī), tādējādi indivīda dzīve turpinās ārpus fiziskā ķermeņa dzīves (mūžīgi vai pārdzimšanas ķēdes, kas beidzas noteiktā veidā, ietvaros).

Ticība par dvēseles pārdzimšanu nāk jau no senatnes. Atsaucoties uz S.A. Tokarevu, pati agrākā ticības izpausmes forma ir saistīta ar totēmismu.  Dažas tautas (eskimosi, Ziemeļamerikas indiāņi) uzskatīja, ka bērnā iemiesojas vectēva vai arī kāda cita šīs dzimtas pārstāvja dvēsele.  Reinkarnācijas doktrīna daudzās dharmiskās reliģijās, tādās, kā induisms (ieskaitot arī jogu, vaišnavismu un šivaismu) džainisms un sikhisms ieņem centrālo stāvokli. Domu par dvēseļu pārdzimšanu akceptēja arī daži sengrieķu filosofi, tādi kā Sokrāts, Pitagors un Platons. Ticība reinkarnācijai ir raksturīga arī dažādām mūsdienu pagāniskajām tradīcijām, tā sauktajām jaunā viļņa kustībām, kā arī tiek atbalstīta starp spiritisma sekotājiem, sastopama afrikāņu tradīcijās un starp ezotērisko filosofiju – kabala, sūfisms, gnosticisms un ezotēriskā kristietība, atbalstītājiem. Budisma koncepcija par pārdzimšanu, kas bieži vien tiek dēvēta par reinkarnāciju, atšķirās no tradīcijām, kas ir veidotas uz induisma un jaunā viļņa kustību bāzes ar to, ka budismā neeksistē „Es” vai mūžīgā dvēsele, kas var iemiesoties.

Pētījumi rāda, ka pēdējo desmitgadu laikā Rietumos ir būtiski pieaudzis to cilvēku skaits, kas tic reinkarnācijai. Reinkarnācija bieži tiek pieminēta filmās, mūsdienu literatūrā un pat mūzikā.

Daži pētnieki, tādi kā profesors Jans Stīvensons ir pētījis reinkarnācijas fenomenu un publicējis savus pētījumus, kuros ir aprakstījis „faktisko bāzi”, no kā veidojas ticība reinkarnācijai. Par pamatu kalpo gadījumi, kad cilvēki „atceras savas iepriekšējās dzīves”, sāk identificēt sevi ar cilvēku no pagātnes, sāk pielietot līdz šim nezināmas prasmes, piemēram, sāk runāt svešā valodā. Daži pret šādiem pētījumiem izturās skeptiski un kritiski, kamēr citi norāda uz nepieciešamību tos turpināt.

Dvēseles pārdzimšana austrumu reliģijās un tradīcijās

Austrumu reliģijās un tradīcijās – dažādos induisma un budisma virzienos, tiek uzskatīts, ka dvēsele pēc nāves pārmiesojās no viena ķermeņa  otrā, jo dvēsele, atkarībā no tās darbības un rīcības iepriekšējo dzīvju laikā,  izmēģina vairākus ķermeņus.

Austrumu reliģiju ticīgajiem neeksistē alternatīva vārdam „reinkarnācija”. Viņi atzīst, ka šī mācība ir loģiska un taisnīga, jo no tās teiktā izriet, ka dievbijīga uzvedība un augsta morāle ļauj indivīdam no dzīves uz dzīvi progresēt, katru reizi baudot arvien labākus dzīves apstākļus. Bez tam reinkarnācija pati par sevi norāda uz Dieva mīlestību un žēlsirdību pret dzīvām būtnēm. Reinkarnācijas procesā dvēselei caur katru tās jauno veidolu tiek dota iespēja labot kļūdas un pilnveidoties. Ar katru dzīvi arvien vairāk progresējot, dvēsele var attīrīties tiktāl, ka beidzot tai izdodas izkļūt no samsaras rata un kā bezgrēcīgai sasniegt mokšu (atbrīvošanos). 

Austrumu filosofiskā un reliģiskā pārliecība par mūžīgā „Es” eksistenci tiešā veidā ietekmē to, kā daudzās austrumu reliģijās, starp kurām pastāv liela atšķirība par dvēseles dabas (dživa un atmana) filozofisko izpratni,  tiek uztverta dvēseles pārdzimšana. Daži atzari noraida „Es” eksistenci, citi stāsta par mūžīgo indivīda esamību, bet vēl citi apgalvo, ka viss ir ilūzija –gan domas par „Es” pastāvēšanu, gan uzskats, ka „Es” neeksistē. Katrs no šiem uzskatiem atstāj tiešu iespaidu uz jēdziena par reinkarnāciju interpretāciju un ir saistīti ar tādām koncepcijām kā samsara, mokša, nirvana un bhakti.

Hinduisms

Dvēseles pārmiesošanās ir viena no hinduisma pamat koncepcijām.  Tāpat kā citu dharmisko reliģiju filosofiju sistēmās, dzimšanas un nāves cikls tiek pieņemts kā dabīgs process. Hinduismā avidja jeb indivīda neziņa par savu patieso garīgo būtību  noved pie iznīcīgas ķermeņa un matērijas identificēšanas, pie identificēšanas, kas atbalsta vēlmi palikt karmas un iemiesošanās ciklos. 

Reinkarnācija Vēdās un Upanišadā

Dvēseles pārmiesošanās pirmo reizi tiek minēta senajos hinduisma svētajos rakstos – Vēdās. Saskaņā ar vispārpieņemto viedokli, reinkarnācijas doktorīna nav piefiksēta senākajās no Vēdām – Rin-Vēdā. Tomēr daži zinātnieki norāda, uz to, ka arī tajās ir atrodami teorijas par dvēseles pārmiesošanos elementu. Kā viens no piemēriem, kas norāda uz reinkarnācijas doktorīnas klātbūtni Rin-Vēdās, tiek citēts himnas 1.164.32 alternatīvais tulkojums:

“Kas to ir radījis, tam viņš nav zināms. 
Viņš ir apslēpts tam, kurš viņu redz
Paslēpts mātes azotē,
Daudzkārt dzimis, viņš ir atnācis, lai ciestu.”

Šajā Rin-Vēdu himnā eksistē divas vārda bahupradžāh nozīmes: tas, kuram ir daudz pēcnācēju un tāds, kurš ir vairākkārt dzimis.  Senais indiešu gramatiķis Jaska Niruktā norāda uz abiem šiem skaidrojumiem. Jadžurvēdā ir teikts:

“O, zinošā un iecietīgā dvēsele, pēc klejojumiem ūdeņos un augos personība nokļūst mātes dzemdē un dzimst atkal un atkal. O, dvēsele, tu piedzimsti augu un koku ķermeņos, visur, kas ir radīts un kam ir dvēsele, arī ūdenī. O, dvēsele, starojoša kā saule, pēc kremācijas sajaukusies ar uguni un zemi, lai piedzimtu no jauna un radusi patvērumu mātes vēderā, tu piedzimsti no jauna. O, dvēsele, sasniedzot mātes vēdera atkal un atkal, tu rāmi atdusies mātes ķermenī kā bērns, kas guļ mātei uz rokām.”

Upanišada – senie filosofiski-reliģiskie, ar Vēdām saistītie, teksti sanskritā, satur detalizētu reinkarnācijas doktorīnas aprakstu. Jo īpaši dvēseļu iemiesošanās koncepciju atspoguļo Švetašvatara Upanišada 5.11 un Kaušitaka Upanišada 1.2.

“Tāpat kā ķermenis aug, pateicoties pārtikai un ūdenim, tā arī individuālais „es” barojoties no centieniem un vēlmēm, jutekliskām saitēm, vizuāliem iespaidiem un maldiem, iegūst, saskaņā ar savām darbībām, sev vēlamās formas.”

Hinduismā dvēsele, saukta par ātmanu, ir nemirstīga un tikai ķermenis ir pakļauts dzimšanas un nāves ciklam. Bhagavad-gīta, kas, kā uzskata lielākā daļa hinduistu, atspoguļo hindusima filosofijas un Vēdu pamatbūtību, vēsta:

“Tāpat kā cilvēks vecas drēbes nomaina pret jaunām, tā arī dvēsele ienāk jaunos materiālos ķermeņos, pametot vecos un nevajadzīgos.“

Karma, samsara un mokša

Ideja par jebkuras dzīvas būtnes – cilvēka, dzīvnieka vai auga, dvēseles pārdzimšanu ir cieši saistīta ar jēdzienu par karmu, kas tiek arī Upanišadā izskaidrots. Karma (burtiski – darbība) ir indivīda darbību kopums, kas kalpo par cēloni tā nākamajam iemiesojumam. Dzimšanas un nāves cikls, kura darbību virza karma, tiek dēvēts par samsaru.

Hinduismā tiek apgalvots, ka dvēsele atrodas nemitīgā dzimšanas un nāves ciklā. Vēloties gūt baudu materiālajā pasaulē, tā dzimst atkal un atkal, lai apmierinātu savas materiālās prasības, kuras ir iespējas realizēt tikai caur materiālo ķermeni. Hinduismā nav teikts, ka pasaulīgās baudas ir grēcīgas, bet tiek izskaidrots, ka tās nespēj sniegt iekšējo laimi un apmierinājumu, sanskrita terminoloģijā – ānandu. Saskaņā ar hindu domātāja Šankare pausto, pasaule, tāda, kādu mēs to parasti uztveram, līdzinās sapnim. Pēc būtības tā ir mainīga un iluzora. Atrašanās samsaras valgos ir gara tumsības un lietu patiesās dabas neizpratnes rezultāts.

Pēc vairākkārtējām pārdzimšanām dvēsele viļās ierobežotajās un īslaicīgajās šīs pasaules baudās un sāk meklēt augstākas formas baudas, kuras ir sasniedzamas tikai pateicoties garīgajai pieredzei. Pēc ilgstošas garīgās prakses (sadhana) indivīds galu galā sāk apzināties savas dvēseles mūžību, tas ir, sāk apzināties, ka viņa patiesais „Es” ir dvēsele, kas ir mūžīga, un nevis materiālais ķermenis. Šajā stadijā viņu vairs neaizrauj materiālās baudas, jo tās, salīdzinājumā ar garīgo svētlaimi, šķiet nenozīmīgas. Kad visas vēlmes pēc materiāla rakstura baudām ir beigušās, dvēsele atbrīvojas no samsaras rata un pārtrauc iemiesošanos.

Kad šis dzimšanas un nāves cikls ir pārtraukts, saka, ka indivīds ir sasniedzis mokšu jeb ir izglābies. Lai gan visi hinduisma filozofijas novirzieni ir vienisprātis par to, ka mokša nozīmē visu materiālo vēlmju pārtraukšanu un atbrīvošanos no samsaras rata, tomēr, atkarībā no filozofijas novirziena, mainās šā jēdziena definīcija. Piemēram, Advaita Vēdantas sekotāji  (bieži asociējas ar gjana jogu) tic, ka pēc mokšas sasniegšanas indivīds uz mūžiem paliek miera un svētlaimes stāvoklī, kas rodas atziņas, ka viss ir viens un nedalāms, rezultātā, bet nemirstīgā dvēsele ir šī vienotā veseluma daļiņa. Pēc mokšas sasniegšanas dživa zaudē savu individuālismu un izšķīst bezpersonas Brahmana „okeānā”, kas tiek aprakstīts kā sat čit ananda (nemirstība – zināšanas – svētlaime).

No otras puses, dvaitas vai daļējas dvaitas filosofisko skolu sekotāji („duālistisko” skolu, pie kurām pieder bhakti), veic savas garīgās prakses ar mērķi rast atslēgu uz garīgo pasauli vai Dieva valstību (Vaikuntha vai Goloka), lai varētu piedalīties mūžīgajās Dieva spēlēs ar kādu no viņa alter ego (Krišna vai Višnu vaišnavītiem, Šiva – šivaītiem). Bet tas nenozīmē, ka divi galvenie virzienu – dvaita un advaita ir pretrunā viens ar otru. Konkrēta virziena sekotājs var ticēt tam, ka mokšas sasniegšana ir iespējama abējādi un pats izvēlās veidu, kā to sasniegt. Mēdz teikt, ka dvaitas sekotāji vēlās „izbaudīt cukura saldmi”, bet advaitas sekotāji vēlās „kļūt par cukuru”.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.

 

comments powered by HyperComments