Daoisms

Sākot ar dinastijas Haņ periodu, daoisma dokumentos tiek runāts pa to, ka Laodzi, sākot  ar trīs valdnieku un piecu imperatoru laikmetu, ir vairākkārt iemiesojies uz zemes. Vienā no daoisma rakstiem „Džuandzi” (IV.gs.p.m.ē.), tiek apgalvots:

Piedzimšana nav sākums, tāpat kā nāve nav beigas. Eksistē mūžīga esība; eksistē turpinājums bez sākuma. Esība ārpus izplatījuma. Nepārtrauktība bez sākuma laikā.

Turpiniet lasīt →

Mahajana

Ziemeļnieciskais budisms mahajana attīstījās Tibetā, Ķīnā, Japānā un Korejā. Iespējams tamdēļ, ka šī tradīcija daudz vairāk ir aizņēmusies no sākotnējā indiešu budisma, tai ir raksturīga mācība, kurā reinkarnācija ieņem centrālo vietu. Dalailama – tibetiešu budisma augstākais pārstāvis apgalvo: „Saskaņā ar theravādas filozofijas skolu, pēc tam, kad indivīds ir sasniedzis nirvānu, viņš pārstāj būt par personību un pilnībā izzūd; bet saskaņā ar filozofisko domāšanu, personība tomēr saglabājas un „es” eksistence turpinās”.

Turpiniet lasīt →

Reinkarnācija budismā un Budas mācībās

Doma par pārdzimšanu ir budismam raksturīga: apgaismību nevar sasniegt vienas dzīves laikā, tam nepieciešami vairāki gadu tūkstoši.  Slavenais budologs Edvards Konze raksta: 

Budas stāvoklis – viens no augstākajiem pilnības sasniegumiem, ko iespējams sasniegt. Budistiem šķiet pats par sevi saprotams, ka, lai to sasniegtu,  nākas ieguldīt milzīgas pūles vairāku dzīvju garumā. 

Saskaņā ar vienu no viedokļiem, sākotnēji budisms atzina gan dvēseles eksistenci, gan tās pārmiesošanos. Kāds filosofijas novirziens uzskata, ka agrīnie budisti radīja dvēseles eksistenci noliedzošu mācību kā pretstatu hinduismam, tādējādi tiecoties nostiprināt budismu kā tradīciju, kura teoloģiski atšķirtos no hinduisma.

Turpiniet lasīt →

Reinkarnācijas mehānisms

Vēdu rakstos ir teikts, ka dzīva radība atrodas divos materiālajos ķermeņos – rupjajā un smalkajā. Šie ķermeņi funkcionē un attīstās tikai pateicoties dvēseles klātbūtnei tajos. Tie kalpo kā īslaicīgs mūžīgās dvēseles apvalks, tiem ir sākums un beigas un viņi tiek nemitīgi pakļauti dabas likumiem, kuri, savukārt, darbojas saskaņā ar Dieva un viņa alter ego Paramatma gribu. Kad rupjais jeb fiziskais ķermenis tiek novalkāts un kļūst nederīgs, dvēsele atstāj smalko ķermeni. Šo procesu sauc par nāvi. Smalkais ķermenis, kurš pavada dvēseli brīdī starp nāvi un nākamo dzimšanu, satur sevī visas domas un vēlmes, kas arī nosaka rupjā jeb fiziskā ķermeņa izskatu nākamajā iemiesošanā. Tā, atbilstoši karmas likumiem, Paramatmas vadībā dzīvā radība ieiet ķermenī, kas ir viņa domāšanai atbilstošs. Šīs pārmaiņas sauc par dzimšanu.

Turpiniet lasīt →

Reinkarnācija – austrumu reliģijās, Hinduismā, Vēdās un Upanišadā

Kopējais apraksts

Ticību reinkarnācijai veido divi galvenie komponenti:

• Priekšstats par to, ka katram cilvēkam piemīt kaut kāda būtība (dvēsele, gars u.c.), kas veido konkrētā cilvēka personību, viņa apziņu, kaut kāda daļa no tā, ko cilvēks identificē ar jēdzienu „es pats“. Pie tam būtība var būt saistīta ar ķermeni, bet šī saikne nav neatdalāma un dvēsele var turpināt pastāvēt arī pēc tam, kad fiziskais ķermenis ir gājis bojā. Atbildes uz jautājumu vai dvēsele ir tikai cilvēkiem, vai arī citām dzīvām būtnēm (iespējams, ka tā ir visiem), dažādos pasaules uzskatos tiek interpretēta dažādi. 

Turpiniet lasīt →

Karmas Likums – visuma, cēloņu – seku likums, saskaņā ar kuru labie vai sliktie cilvēka darbi nosaka tā likteni. Karma – Dvēseles uzkrātā pieredze, kuras rezultātā, vai nu notiek attīstība, vai degradācija. Karmas Likums veic cilvēka darbību pozitīvo, kā arī negatīvo darbību seku realizāciju, un tādā veidā dara cilvēku atbildīgu par savu dzīvi, par tām visām ciešanām un baudām, ko tā nes.

Turpiniet lasīt →