Reinkarnācija – dvēseles pārmiesošanās rietumu reliģijās un tradīcijās

Klasiskā grieķu un romiešu filozofija

Starp sengrieķu filozofiem, kuri ticēja reinkarnācijai, zināmākie ir Pitagors, Sokrāts un Platons. Kā atzīmēja Cicerons, pirmais par dvēseles nemirstību sāka mācīt Pherecydes (VI.gs.p.m.ē.). Acīmredzot ir jānodala viņa viedoklis par reliģiju no Homēra paustā tautas uzskata, ka pēc nāves dvēsele nonāk ellē un jaunā ķermenī neatgriežas. Dažādos senajos avotos tiek pausts, ka Pitagors iespējams atceras savas iepriekšējās dzīves. Antīkajā pasaulē saistība starp Pitagora filozofiju un reinkarnāciju bija vispārēji atzīta.

Empedokls par Pitagora teica sekojošus vārdus: „Tiklīdz viņš visu savu prāta spēku novirzīja uz zināšanām, bez pūlēm saskatīja visas neskaitāmās pasaules parādības, desmit vai divpadsmit paaudzes uz priekšu paredzēdams”. Par sevi Empedokls teica:

Es esmu bijis gan meitene, gan zēns,
Krūms, putns un no jūras iznirstoša mēma zivs.

Kā vēstī Platona dialogs „Fedona”, sava mūža beigās Sokrāts ir paudis vairākus pierādījums par dvēseles mūžību:

Ja mūžīgais nav iznīcināms, tad dvēsele nevar iet bojā: jo no visa teiktā izriet, ka tā nepieņem nāvi un nekad nebūs mirusi!

Dvēseles pārmiesošanās fenomens detalizēti tiek aprakstīts Platona dialogos „Fedona”, „Fedrs” un „Valsts”. Viņa teorijas pamatā tīra dvēsele, pilna jutekliskas vēlmes, krīt no debesīm (augstākas realitātes pasaules) uz zemi un iegūst fizisku ķermeni. Sākumā, uz zemes nonākusī dvēsele, piedzimst cilvēka izskatā un augstākā pakāpe ir filozofa, kurš tiecas pēc augstākajām zināšanām, tēls. Pēc tam, kad filozofa zināšanu līmenis ir sasniedzis pilnību, viņš var atgriezties savā „debesu mājoklī”. Ja tomēr viņš ir sapinies materiālajās vēlmēs, viņš degradējas un savā nākamajā reinkarnācijā piedzimst dzīvnieka izskatā. Platons rakstīja, ka rīmas un pļēguri nākamajā dzīvē var piedzimt kā ēzeļi, nesavaldīgie un netaisnīgie -kā vilki vai vanagi, bet tie, kuri akli seko noteikumiem, visdrīzāk kļūs par bitēm vai skudrām. Pēc kāda laika dvēsele, garīgās evolūcijas procesā, atkal atgriežas cilvēka veidolā un saņem vēl vienu iespēju kļūt brīvam.

Heraklīts

Viens no Platona sekotājiem Heraklīts Pontiuss izklāstīja sākotnējo doktrīnu par dvēseļu reinkarnāciju. Tiek izdalīti četri iemesli, kāpēc dvēsele nonāk ķermenī. Dvēseļu pārdzimšanas koncepcija bija atzīta arī neoplatonsimā (piemēram, Porfīrija sacerējumā „Par nimfu alu”). Cicerona dialogā „Tuskulānas sarunas” (1.grāmata) un sacerējumā „Scipiona sapnis”, kas ir iekļauts dialogā „Par valsti”, sīki izklāstīts par antīkajā laikmetā izplatītām koncepcijām. Aleksandrijas Filons teic, ka Bībelē ir „skaidri norādīts, ka dvēsele ir mūžīga. Tā pamet savu mirstīgo ķermeni un atgriežas savā mājoklī, kuru tā sākotnēji pameta, lai nonāktu šeit”. Tomēr citviet viņš atzīmē, ka „daba dvēseli ir radījusi vecāku par ķermeni… turklāt vecumu nosakot nevis pēc laika noilguma, bet pēc vērtībām”. Reinkarnācija ir galvenā tēma grieķu – ēģiptiešu tekstu krājumā par kosmoloģiju un garīgumu „Hermetika”. Par autoru tiek uzskatīts Hermes Trismegistus.

Daudzi antīkie autori, izsakot brahmaņu viedokli, teic, ka saskaņā ar viņu mācību, dvēsele dzīvo pēc ķermeņa nāves, bet neko nepiemin par tās atgriešanos ķermenī. Tomēr, kā apgalvo Megasfēns, brahmaņi „savos stāstos, līdzīgi kā Platons, iepin mītus par dvēseles nemirstību, par sodu un tamlīdzīgus nostāstus”. Daži pētnieki uzskata, ka Platons un citi sengrieķu filozofi zināšanas par reinkarnāciju ir smēlušies no mistiskām teorijām, līdzīgām orfismam, vai no Indijas reliģiskajām – filozofiskajām tradīcijām.

Informācijas avot Tainoe.ru/chel/ch_reinkaratcia.

Tulkots speciāli priekš Reinkarnistes Ingas. 

Pieskarties Reinkarnācijas esamībai varat atnākot uz semināru vai individuālo seansu .

Raksta pārējās daļas sadaļā REINKARNĀCIJA. Klikšķini, lai pārietu uz sadaļu.

Pilna vai daļēja raksta izmantošana ir atļauta tikai ar aktīvu avota atsauci uz mājas lapu reinkarnacija.com.lv. Linkam uz avotu ir jābūt tiešam un aktīvam.